Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Kāpēc šīs? Jau šodien Spēlmaņu nakts ceremonija

Brīdi pirms uzzināsim, kuru žūrija nosaukusi par aizvadītās sezonas izrāžu izrādi, dažas piezīmes par KDi lapās mazāk aprakstītiem iestudējumiem.

Teātra profesionālie svētki Smiļģa dzimšanas dienā 23. novembrī būs, neraugoties ne uz ko. Kā notiks profesionālā teātra gada balvas Spēlmaņu nakts ceremonija, raksta tapšanas brīdī vēl nebija skaidrs. Zināms tikai, ka režijas groži šogad ir liepājnieku rokās, viņiem sadarbībā ar televīziju nāksies staigāt pa naža asmeni, ievērojot gan epidemioloģiskos, gan mērķtiecīga ceremonijas scenārija un montāžas likumus. Spēlmaņa nakts radošā grupa būs režisors Mārtiņš Kalita, scenāriste Rasa Bugavičute-Pēce un videomākslinieks -8. Spēlmaņu nakts tiešraide no Liepājas teātra būs skatāma LTV1, LSM.lv plkst. 21.20, to varēs klausīties arī Latvijas Radio 1.

Kā tikko redzējām Lielā Kristapa tiešraidē, ceremonijas norise bez publikas un saslēgšanās ar laureātiem ir izrādījusies ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, kurā acīmredzami vēl pietrūkst radoša padoma un iemaņu. Skaidrs, ka arī Spēlmaņu nakts ceremoniju Latvijas plašais un aktīvais teātrmīļu loks vērtēs ar vēl kaulaināku aci nekā dažu labu jauniestudējumu. Protams, var jau teikt – galvenais, ka ceremonija vispār notiek, laureāti saviļņoti un notikusi vispār jebkāda kopābūšana, tomēr pārāk zemu nolaist gaumes un kvalitātes latiņu droši vien nevajadzētu arī šajos visiem smagajos apstākļos.

 

Dzīvs un daudzveidīgs

Bieži privātās sarunās esmu dzirdējusi komentāru, ka SN komunikācijā ar sabiedrību pietrūkstot nomināciju pamatojuma, proti, to pāris laudatio teikumu, kas ļautu citiem labāk saprast, kāpēc izveidojies tieši šāds nominēto piecnieks un ne citāds, kas atklātu, kādā virzienā domā žūrija un kādas vērtības izceļ. Teorētiski – piekrītu. Praktiski… žūrijas sviedri, protams, nevienam nav jājūt, tomēr retais var iztēloties, kāda intelektuālā un emocionālā piepūle tiek patērēta, lai tiktu pie nominācijām. Ir pilnīgi saprotams, ka neviens žūrijas loceklis labprātīgi nav pieteicies aprakstīt vēl gandrīz simt nosaukto sezonas labāko vārdus. Šādā ziņā Purvīša balvas žūrija, kas vizuālajā mākslā izvērtē ceturkšņa notikumus un galveno laureātu nosauc ik pa diviem gadiem, atrodas pateicīgākā situācijā un var gandarīt sekotājus ar izstrādātu izvēles pamatojumu. Ideālais Spēlmaņu nakts žūrijas darba modelis joprojām tiek meklēts ar katru jaunu sezonu un katru jaunu iesaukumu.

Tā kā man bija gods un arī prieks – jo latviešu teātris ir dzīvs un savā daudzveidībā pārsteidzošs – 2019./2020. gada sezonā piedalīties žūrijas darbā, mēģināšu apkopot dažas piezīmes – komentārus par nominētajām izrādēm. Ļoti precīzu diagnozi – kopiespaidu par latviešu teātri – snieguši igauņu teātra zinātnieki tikko notikušajā Baltijas drāmas forumā. Viņi izcēluši teātra formu daudzveidību, izcilo scenogrāfiju, uzteikuši eksperimentus digitālajā teātrī un kopumā lielisko aktierspēli, kā arī sociālās ievirzes redzamo klātbūtni mūsdienu Latvijas teātrī.

 

Verpakovskis aizslīd, un …

Tas, ka izrādes pamatā nav luga klasiskā nozīmē un izrāde – tās secīga interpretācija laikā un telpā, nevienu vairs nepārsteigs. Kopš programmatiskās 2003./2004. gada sezonas, kad Jaunajā Rīgas teātrī tapa Alvja Hermaņa Garā dzīve un Tālāk – tolaik tiešām ultraoriģināldarbi –, pēc stāstu stāstīšanas un dramaturģiskā materiāla koprades metodes lielākoties ir strādājusi visa nākamā jaunā režijas paaudze, tagad jau nopietni vidējās paaudzes profesionāļi, jo īpaši Valters Sīlis. Šķiet, vienu brīdi jau šī metode biju sākusi stagnēt, reizumis radot visai plakanu un dramaturģiski irdenu saturu. Galu galā – ne visi aktieri var un grib būt spējīgi pētnieciskie žurnālisti vai antropologi, un arī nevajag. Šobrīd verbatim atdzimst ar jaunu jaudu un kvalitāti jau rafinētākā formā. Arvien biežāk apzinoties, ka, iespējams, katram tomēr ir jādara tas, kas viņam vislabāk sanāk, un aktieru dokumentālās realitātes materiālu sakārtošanai piesaistot profesionālu dramaturgu.

Valtera Sīļa Uzvara ir mirklis lielās formas izrāžu piecniekam pievienojās pēdējā brīdī – Valmieras vasaras teātra festivāla laikā. Ideja ir reibinoši intriģējoša. Tiešām nāk prātā novalkātais izteiciens par telefongrāmatas iestudēšanu. Izrādes pamatā ir Valtera Sīļa ideja teātra valodā restaurēt vēsturisko kvalifikācijas spēli 2003. gada 19. novembrī, kad Latvijas futbola izlase ar neizšķirtu 2:2 pret mājinieku izlasi pirmoreiz Latvijas futbola vēsturē nodrošināja dalību Eiropas čempionāta finālturnīrā.

Uzvara ir mirklis notiek Valmieras 2. vidusskolas sporta laukumā. Godīgas 90 minūtes, viss kā īstā sporta spēlē, tikai ar nelielām mākslinieciskām nobīdēm, kas notiekošo padara par neatvairāmi suģestējošu norisi ikvienam, vai nu tevi interesē futbols, vai ne. Izrāde, protams, nav par futbolu. Arī, bet ne tikai. Varbūt par citu acīs grūti izprotamu bezatlikuma kaislību, ko pazīst kā sportisti, tā paši aktieri. Par augstāko piepildījumu pāris sekundēs, izšķirošajā sitienā, pasaules acīs – absurdā – tā taču tikai bumbas spārdīšana vai svešu vārdu un kaislību izspēlēšana, pēc kura tevi izsviež atpakaļ pasaulē iztukšotu un, iespējams, vairs pat nevajadzīgu. Bet kurš gan atļausies uzdot jautājumu, vai tas ir bijis tā vērts? Diez vai arī kāds no izrādes/spēles skatītājiem, kurus režisors noved līdz reālām sportiskām līdzdzīvošanas ovācijām. Un tomēr tās nav gluži dionīsiskas emocijas. Sīlis paralēli skatītājā pilina arī intelektuāli apdomājamu informāciju, kas neļauj vienkārši aizmirsties un kliegt "Latvija! Latvija!".

Režisors, neatsakoties no sev raksturīgās šķietami rotaļīgās un rafinētā naivismā veidotās formas, izrādē ieliek dziļu saturu. Laukuma vidū atrodas dīvāns, jo Valtera Sīļa izrādē tikpat nozīmīgs spēlētājs ir līdzjutējs un viņa pārdzīvojumi. Režisors fascinējoši organizē laika plūsmu. Precīzāk, tā nav nekāda plūsma, bet kā ar šķērītēm sagriezta un jaunā aplikācijā salikta laika kolāža. Spēles gaitas vēsturisko restaurāciju pāršķeļ trenera Aleksandra Starkova intervijas monologs, sportistu dzīvesstāsti, līdzjutēju nervus kutinošas atmiņas par vēsturiskās spēles skatīšanās pieredzi. Līdz visi laika celiņi satek kulminācijā, t. i., vēsturiskās spēles karstākajā brīdī. Dejotāji Kristīnes Brīniņas horeogrāfijā ir kas līdzīgs ideālajiem sportistiem. Vēsturiskie liktenīgie lēcieni, kritieni un slīdējumi, atbrīvoti no īsto futbolistu raupjuma un brutalitātes, dejotāju izteiksmīgi graciozajā plastikā it kā sastingst gaisā, tiek ierakstīti laika grāmatā. Viņi ir dzīvojuši. Sīlis skaistākos vārtus aptur kā ar pulti, un mēs tos, "patinuši atpakaļ", noskatāmies vēl vairākas reizes. Kā paralēlā deja ir arī Oskara Pauliņa gaismu partitūra.

Ja nu kaut kā trūkst, tad režisora Oļģerta Krodera tribīnēs, kurš teica, ka, skatoties olimpiskās spēles, vienmēr raudot. Gan jau raudātu arī tagad. Par to īpatnējo cilvēku dzīves skaistumu, sāpīgumu un trauslumu, un zūdamību, kam reizēm mežonīgi smagos pūliņos tiek veltīta visa dzīve. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa pārvaldītajos prožektoru gaismas kūļos jau augusta vakara padzestrajā gaisā virpuļo dažnedažādi kukainīši. Varbūt arī spēlē futbolu?

Jācer, ka izrāde nepaliks tikai kā Valmieras vasaras teātra festivāla skatītāju piedzīvots īpašs notikums, bet, uzlabojoties epidemioloģiskajai situācijai, radīsies iespēja iestudējumu parādīt arī citviet Latvijā. Patiesībā tā būtu ideāli piemērota izrāde Skolas somas programmai vidusskolas klasēm. Jaunieši būtu pelnījuši piedzīvot, cik aizraujošs, neparasts, smieklīgs un sāpīgs spēj būt teātris, cik daudz pateikt par pasauli un viņiem pašiem.

 

Es līdzi veļos

Interesants teksta koprades paraugs jaunā variācijā ir Kvadrifrona izrāde Vecmāmiņu valsts Paulas Pļavnieces režijā, kas tika rādīta vairākās Latvijas pilsētās – Cēsīs, Valmierā, Liepājā, Kuldīgā, visbeidzot – Hanzas peronā Rīgā. Dziļi privātos aktieru stāstus par savām vecmāmiņām – kā viņas mīlējušas un kaitinājušas mūža garumā, spiedušas ēst pārāk daudz kotlešu, jau pieaugušiem pirkt Dormeo matračus, apvainojušās par neiešanu uz baznīcu un aizturējušas siltumu, bet citreiz atkal kā mazas meitenes apbērušas ar lapām un smējušās kā trakas – mērķtiecīgi tēlainā stāstā sakārtojuši dramaturgi Justīne Kļava un Everts Melnalksnis. Personīgie stāsti ir papildināti ar vairākām paralēlām dramaturģijas līnijām – formas ziņā parodijām par TV diskusijām, savā laikā slavenu sarunu raidījumu un vecākās paaudzes iemīļoto apsveikumu koncertu Daudz laimes! Izrādes spēks ir elegantās intonatīvās virāžas. Ne mirkli nezaudējot Kvadrifronam raksturīgo asprātīgo un jauneklīgi dauzonīgo palēkāšanu pa dažādiem sabiedrības tikumiem un netikumiem, intonācija no atklātas karikatūras pieslēdzas emocionālai sirds pieredzei un atkal atpakaļ. Medaini saldais apsveikumu koncerts Daudz laimes! izmantots kā tribīne, kur apsveikuma vārdos ierunāt skaudro statistiku un nākotnes perspektīvas, kas dzīves "labklājības" ziņā skars nākotnes pensionārus. Pirms kārtējās vecmāmiņas izvēlētās mīļākās dziesmas diktora apsveikumā izskan nožēlojamā realitāte, kas skar šausmīgi mazās pensijas, paliatīvo aprūpi un tamlīdzīgus neatrisinātus sociālos jautājumus. Bet Vecmāmiņu valsts radošā grupa netiesā tikai sabiedrību. Diskusijas dalībnieki par gerontoloģijas tēmu (Klāvs Mellis, Ance Strazda, Reinis Boters, Samira Adgezalova) "saiet matos" gluži par citām savām privātajām kaislībām. Sarunu raidījuma vadītāja ar biournu radītāju – asprātīgi Janas Ļisovas un Āra Matesoviča aktierdarbi – maigi dudinās, patiesībā nezinot, ko darīt ar tantiņu klausules otrā galā, kurai pilna sirds un gribas tā kārtīgi kādam izstāstīt, ka viss jau labi, nu nāk jau viņa virsū ar to ēdienu, ir jau viņas par daudz, tikai "drusku maigāk varēja to pateikt…". Aktieri ar dziļi atklātiem stāstiem atzīstas arī savās bailēs un neprasmē piedzīvot tuva cilvēka novecošanu un aiziešanu. "Pasakā Sarkangalvīte un vilks, Apvienotajā Karalistē, Rīgas Centrāltirgū un citos tirgos, uz parka soliņiem un pa blokmāju logiem, poliklīnikās, tramvajos, teātru zālēs, piemājas dārziņā un manā virtuvē – galvenajā lomā vecmāmiņa." – skan Vecmāmiņu valsts pieteikums. Izrādē vecmāmiņu kori ar vienādām sirmām parūkām veido Cēsu 1. pamatskolas kora meitenes, kuras radījušas populāro dziesmu vārdu jaunās redakcijas. (Citās pilsētās izrādē dzied Kuldīgas 2. vidusskolas skolēni vai Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolas bērnu koris.) Sirmās parūkas, kontrastējot ar spridzīgajām, ironiskajām pusaudžu sejām, rada sirreāli smeldzīgu iespaidu. Intermēdijās viņas cita pēc citas īsi izsaka savas domas, kādi ir veci cilvēki vai ko pašas sapņo darīt pensijā. Nu kāda pensija, kādi zilie virši! Meitenes ir jaunas un priecīgas un neliedz sev to prieku vecmāmiņu paaudzē mīlētajās dziesmās paālēties ar nepareiziem dziesmu vārdiem – "par mazu, lai laistu vienu/es līdzi veļos". Ceļos – labo gerontoloģijas diskusijas vadītājs Klāvs Mellis. Komponists Jēkabs Nīmanis par Vecmāmiņu valsts muzikālo noformējumu taisnīgi pretendē uz sezonas labākā komponista godu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja