Varētu domāt, ka dzejnieki to vien dara kā skumst, sēro un pārdzīvo par zaudētu mīlestību vai iemīļotā cilvēka prombūtni. Tomēr reāli – paskatoties uz mūsdienu dzejas klāstu – šādu tekstu ir salīdzinoši maz. Marijas Luīzes Meļķes otrais dzejoļu krājums Gaudu dzejoļi šo skumjo dzejoļu tukšumu aizpilda – un pārpārēm, kā jau kārtīgām sērām piedienas. Tas ir pārliecinoši veidots zaudējuma sāpju tematikā, vien ar nedaudziem dzejoļiem, kas atkāpjas no šī uzstādījuma.
Vāja cilvēka pozīcijā
Šī krājuma esamība liek vēlreiz pievērsties psihoanalītiķu (jau kopš Freida un Lakāna) un citu pētnieku cilātajam jautājumam par to, ko īsti nozīmē sēras, skumjas un melanholija mūsdienu pasaulē. Psiholoģiskās problēmas, kas rodas no neizsāpētām sērām, ļoti bieži tiek skaidrotas ar to, ka mūsdienu Rietumu sabiedrībā bēdām nav pietiekami daudz vietas – nav telpas publiskai dramatizēšanai, drēbju plosīšanai un gariem monologiem, nav laika ilgai un izmisīgai raudāšanai. Ar skumjām saistītie rituāli ir īsi un pārejoši, un pēc zaudējuma tiek sagaidīta ātra atkopšanās un atgriešanās normalitātē. Ciešanas bija stilīgas romantisma laikmetā (vai vēlākais deviņdesmitajos), un tas posms jau sen ir garām. Tagad ilgas bēdas ir apšaubāmas un vecmodīgas un par tām būtu jārunā ar ironiju vai pat sarkasmu. Neoliberālais subjekts taču ir individuāls un neatkarīgs, un neizturams tukšums vietā, kur vajadzētu būt otram cilvēkam, ir bezgaumīgs vai pat patoloģisks – saistāms ar pārmērīgu atkarību no citiem.
Taču reālie ievainojumi nekur nepazūd, un nekas nedzīst ātrāk no tā vien, ka ilga bēdāšanās nav pieņemama. Un šīs kārtīgi nesadziedētās brūces var sākt pat ne sarētot, bet pūžņot, pārvēršoties ilgstošā, neremdināmā depresijā vai paliekošā rūgtumā. Cilvēkam pašam būtu jātiek ar to galā, jārij tabletes vai jāmaksā psihoterapeitam, lai drīkstētu drošā vidē izstāstīt šo apkaunojošo faktu – "nē, es tam netieku pāri" un "jā, man vēl joprojām smeldz". Bet citā, maigākā sabiedrībā šī saruna par dziļām skumjām – visiem pazīstamu, lai gan bieži neatzītu, sajūtu – varētu būt arī publiski pieņemama un cilvēkam nevajadzētu par visām varītēm valkāt smaidošu masku.
Tāpēc Gaudu dzejoļi ir drosmīgs, pat kareivīgs krājums, kas ļoti labi apzinās gan savu neērto vietu laikmetīgajā dzejā, gan sērošanas neiederību mūsdienu dzīves noteikumos. Dzejolī Ogles (40. lpp.) iezīmēta sabiedrības nevērīgā pozīcija: "par tādām lietām cilvēki gaudojuši / visos laikos un vienmēr", it kā "gaudošanas" plašā izplatība padarītu to mazāk svarīgu. Taču šī pieredze katru reizi ir unikāla, personiski piedzīvota, un fakts, ka tā ir bijis vienmēr, nemazina šībrīža sāpes: "bet es / vai tad biju visos laikos." Un, lai gan cauri visam krājumam vijas arī vēlme atvainoties par savām bēdām, mēģinājumi tās slēpt un vienlaikus slēpties no citiem, Ogles iezīmē arī kareivīgāku pozīciju: "lai smējējs par mani pasmejas / lai ciniķis izrok sev kapu / es degu par savām tiesībām skumt / ikvienu nakti kad esi prom." Marija Luīze Meļķe pati sevi nostāda ievainojamā pozīcijā, šķietami vāja cilvēka pozīcijā – jo, protams, sērošana par kādu cilvēku mums asociējas ar vājumu – un tādējādi dod telpu ne tikai savām, bet arī lasītāja skumjām.
Tukšums centrā
Gaudu dzejoļi šķiet ārkārtīgi personisks krājums, jo īpaši lasītājam, kas jau ir pieradis pie jaunā sirsnīguma (new sincerity) atbruņojošās atklātības un atkailinātības. Tomēr šis priekšstats ir mānīgs: īstenībā šajā krājumā ir ļoti maz detaļu, kas signalizētu par to kā par personisku pieredzi. Grāmatu lasot, nav viegli noteikt, kas tieši ir noticis, – izņemot dažus dzejoļus, kuri skaidri norāda uz tuvu cilvēku pāragru nāvi, lielākā daļa saistās ar mīļotā cilvēka prombūtni, bet šī prombūtne tikpat labi varētu būt atšķirtība uz vienu nakti, kā aiziešana uz visiem laikiem vai pat attiecību neesamība vispār. Un tā nav kļūme: milzīgā jūtu intensitātē arī dažu stundu atšķirtība var šķist kā mūžība un iluzoras attiecības var šķist kā īstas. Personiskā pieredze, kas droši vien ir bijusi sākotnējais iedvesmas avots, ir vairākkārt pārstrādāta, vispārināta un tēlos ietērpta, tiecoties uz universalizāciju.
Varētu iedomāties, ka dzejoļi par nevaldāmām bēdām būs neapvaldīti, bet patiesībā tie ir skaidri strukturēti un ir lasāmi drīzāk kā gaudu zemes kartēšana. (Šeit gan nevar izslēgt iespēju, ka tas ir mans, šobrīd nebēdīgā lasītāja skatījums; es varu iztēloties, ka citā dvēseles stāvoklī katrs teksts man šķistu personiski ievainojošs vai vismaz atspoguļojošs.) Kāda tad ir šīs gaudu zemes karte? Tās centrā ir tukšums, kuru atstājis kāds cilvēks. Šim tukšumam apkārt ir – nē, nevis asiņojoša sirds, bet viss ķermenis. Sēras Marijas Luīzes Meļķes dzejā ir lasāmas kā primāri ķermeniska parādība, un tās tiek vērotas caur ķermenisko: tas ir ķermenis, kurš mokās bezmiegā, kuram rit asaras, kurš šķiet sastindzis, dilstošs un gaistošs. Tām pat nav piesaistītas emocijas – precīzāk, "emocijas", kas būtu definējamas kā prāta stāvoklis, drīzāk saistās ar vēlmi kaut kā no šīs situācijas aiziet, tai pretoties vai ar to samierināties, it kā sēras būtu ķermeniska slimība vai savārgums.
Ir iespējams vārdā nosaukt dusmas par to, ka cilvēka nav blakus, vai aizkaitinājumu par sevi, sevis žēlošanu un arī sevis mocīšanas savādo baudu – "nodari sev pāri / un tomēr tu jūties tik labi" (35. lpp.) –, bet pašas skumjas paliek gandrīz neaprakstītas, kā teju pašsaprotams pamatstāvoklis. Un apkārtējā pasaule šo stāvokli atspoguļo krāsās, tēlos un izjūtās – vai arī, nesabalsojoties ar iekšējo melanholiju, kļūst griezīga un traucējoša. Un vēl tālāk apkārt ir citi cilvēki, kuru klātbūtne ir kaitinoša, varbūt pat neizturama. Gan tāpēc, ka viņiem nav saprotama vai pieņemama šī gremdēšanās sērās, gan arī tāpēc, ka viņi nav tas vienīgais cilvēks, kura pietrūkst un kura atstātais tukšums padara dzīvi neizturamu.
Filosofiskā līmenī Gaudu dzejoļi primāri ir par šo atšķirtību un eksistenciālo plaisu starp diviem cilvēkiem, kuri kādā transcendentālā plānā saplūstu vienā būtnē: "mēs esam viens un tas pats / es esmu tu un tu esi es / bet nelaimīgais / atšķirtības murgs / upurus ieaudis vecajos tīklos" (58. lpp.). Un tādā ziņā šie dzejoļi atgādina par pastāvīgu sēru un zaudējuma klātbūtni, kuru mēs ikdienā esam iemācījušies neievērot, lai nesāpinātu.
Gaudu dzejoļi atkal ieved Latvijas poēzijas laukā sēras – dziļas, egocentriskas, ķermeniskas, tēlainas, dusmām, aizkaitinājuma, ilgām un sāpēm piesātinātas. Krājums ir gan sēru anatomija, gan lasītāja pašanalīzes rīks – vai, piemēram, manās sērās ir vairāk dusmu un paštaisnuma, varbūt mazāk vēlmes sevi žēlot? Kurus savu bēdu aspektus esmu ar mieru atklāt – sev, tuvākajiem cilvēkiem, ierobežotam paziņu lokam vai visai pasaulei? Un kas nāk pēc tam? Pēdējais dzejolis krājumā ir viens no gaišākajiem tekstiem, kas pēdējā laikā ir lasīts, un varbūt tas iezīmē ceļu tālāk – uz jaunu cerību pēc pilnvērtīgi izsāpētām bēdām.