Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Mēs ticam barokam un Marijai Kallasai

Milānas brīnumi – Georga Frīdriha Hendeļa opera Tamerlans tiek pārcelta 1917. gada Krievijas revolūcijas laikā, un Marija Kallasa ieņem teātra La Scala muzeju

Milānas Teatro alla Scala (tautā dēvēts par La Scala) atvēris durvis pēc vasaras brīvdienām, taču formāli teātrī vēl turpinās 2016.–2017. gada sezona, kuru pērn 7. decembrī svinīgi atklāja Alvja Hermaņa iestudētās Džakomo Pučīni operas Madama Butterfly jauniestudējums. Kā zināms, jaunā sezona La Scala tradicionāli sākas Milānas patrona Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī.

Septembrī teātrī notika Georga Frīdriha Hendeļa 1724. gada operas Tamerlans pirmizrāde. Šo iestudējumu, kuru sagatavojuši diriģents Djego Fazoliss un režisors Davide Livermore, vēl varat paspēt noskatīties 30. septembrī un 4. oktobrī. Baroka mūzika joprojām ir reta parādība La Scala repertuārā – Milānas operteātra publika pieprasa galvenokārt itāļu klasiku. Pat Plasido Domingo dalība Tamerlanā nespēja nodrošināt pilnu zāli – visas lētākās biļetes bija pārdotas, taču parterā tukšu vietu bija daudz. Labi, tas bija otrdienas vakars, un izrāde ir gara: sākums plkst. 20, beigas – pusvienos naktī. Jāpiebilst, ka nenogurdināmais 76 gadus vecais opermākslas titāns Plasido Domingo pēc izrādes nakts vidū vēl iegriezās viņam par godu rīkotajā Šveices pulksteņu ražotāja Rolex pieņemšanā.

Oktobra revolūcija

Jaunais Milānas Tamerlans ir La Scala veiksme un lepnums. Maestro Djego Fazoliss teātrī ir izveidojis baroka ansambli, kurā tiek izmantoti autentiski instrumenti. Šajā izrādē palīgā nākuši arī Djego Fazolisa dibinātā Šveices kolektīva I Barocchisti mūziķi. Plasido Domingo Tamerlanā atgriežas tenora repertuārā (pēdējos gados viņš izvēlas baritona partijas Džuzepes Verdi operās): meistars spēlē operas titulvaroņa sagūstīto turku emīru, Osmaņu impērijas sultānu Bajazetu. Plasido Domingo balsī ir jūtams nogurums, taču viņš ir nepārspējams, vitāls un enerģisks aktieris un Bajazeta nāves aina ir stindzinoša. Tik monumentāli un jūtīgi nospēlēt nāvi spēj tikai Plasido Domingo.   

Pārējās lomas atveido vokālā spēka pilnbriedā esošie mākslinieki – kontrtenori superzvaigznes Bedžuns Meta (viens no lielākajiem iekarotājiem cilvēces vēsturē tjurku valdnieks Tamerlans) un Franko Fadžoli (Tamerlana sabiedrotais grieķu princis Androniks), mecosoprāns Marianna Krebasa (Trabzonas princese Irēne, kurai ir jākļūst par Tamerlana sievu) un soprāns Marija Grācija Skjavo (Bajazeta meita Asterija, kura ir Andronika mīļotā, taču viņā iemīlas arī Tamerlans). Divās pēdējās Tamerlana izrādēs 30. septembrī un 4. oktobrī Plasido Domingo vairs nedziedās, un Bajazetu atveidos horvātu tenors Krezimirs Špicers.

Operas darbība risinās 1403. gadā Bitīnijas galvaspilsētā (mūsdienās tā ir Bursa, pilsēta Turcijas ziemeļrietumos). Režisors Davide Livermore izspēlē negaidītu triku – pārceļ Tamerlanu 1917. gada Krievijas revolūcijas laikā. Viņš to dara, iedvesmojoties no Sergeja Eizenšteina filmām, īpaši no 1927. gada Oktobra. Davide Livermore "montē" izrādi kā filmu, kadru pēc kadra – paātrina un palēnina darbību, dažreiz to atkārto, dažreiz patin lenti atpakaļ. Efekts ir maģisks – Hendeļa mūzikas pavadījumā varoņi traucas vilcienā cauri krievu ziemai… Pēc tam mēs viesojamies gan stepē, gan Ziemas pils zālēs. Arī operas varoņi piedzīvojuši pamatīgu transformāciju: Bajazeta tēlā ir jaušamas paralēles ar caru Nikolaju II, diktators Tamerlans atgādina Staļinu, savukārt Andronika raksturā tiek "iepotēts" Ļeņina un Trocka gēns.

Iestudējums ir ne tikai stilīgs un elegants, bet ļoti inteliģents, asprātīgs un humora pilns, lai gan saturs ir asiņains. Izrādes gars ir laikmetīgs, uzvedumā perfekts ir viss – Davides Livermores un studijas Giò Forma dekorācijas, Marianas Frakaso kostīmi, Antonio Kastro gaismas un apvienības D-Wok video. Pat pusvienos naktī neviens skatītājs La Scala zālē neguļ – baroks mūs dara možus.

Dzīvāka par dzīvajiem

Teātra La Scala ēkā darbojas muzejs, kurā līdz 2018. gada 31. janvārim būs skatāma izstāde Marija Kallasa uz skatuves. La Scala gadi. Tā ir veltīta dižās mākslinieces nāves 40. gadadienai, kura tika atzīmēta 16. septembrī. Ekspozīcija vēsta par La Scala lomu Marijas Kallasas karjerā un viņas lomu šā opernama vēsturē. Izstādē tiek uzsvērts, ka tieši La Scala, šeit sastaptie diriģenti, režisori, mākslinieki, skatuves kolēģi un publika padarīja Mariju Kallasu par leģendu, kuras vārds joprojām liek opermīļotāju sirdīm sisties straujāk.

Marija Kallasa mirusi 53 gadu vecumā. Viņas repertuārā bija ap četrdesmit lomām, divdesmit četras no tām viņa izpildīja La Scala. Uz šīs skatuves viņa debitēja 1950. gada 12. aprīlī, aizstājot Renātu Tebaldi Aīdā. Marijas Kallasas pirmais triumfa brīdis Milānā pienāca vēlāk – 1952. gada 7. decembrī notikušajā maestro Viktora de Sabatas diriģētajā Džuzepes Verdi Sicīliešu vakarēdiena pirmizrādē, kas atklāja La Scala 1952.–1953. gada sezonu.

La Scala muzeja telpas ir šauras, tāpēc ekspozīcija ir neliela, taču ļoti koncentrēta, emocionāli intensīva. Izstāžu zālēs skan kompānijas Warner Music tikko no jauna izdotie Marijas Kallasas skatuves priekšnesumu ieraksti. Šķiet, viss ir pārāk tradicionāli – teksti uz sienām, fotogrāfijas, kostīmi, skices, afišas, taču izstādes iedarbības spēks ir fenomenāls. Te nav nekādu atklājumu, tomēr redzēt un sajust tik tuvu Marijas Kallasas kostīmus – tas jau ir notikums katra viņas fana dzīvē.

Ak vai, 1955. gada leģendārās Traviatas tērpi mīklainos apstākļos pazaudēti, tāpēc aplūkojiet Violetas Valerī dārglietas! Gaisā virmo mazliet smacējoša nāves smarža, izstādē ir fiziski sajūtams dramatisms. Apmeklētāji skatās filmu, kas ievada ekspozīciju, un viņu acīs ir asaras. Marija Kallasa katram ir sava. Četrdesmit gadu pēc nāves viņa ir dzīvāka par dzīvajiem.

Viskonti buķete Violetai

Izstādes akcents – Marijas Kallasas alianse ar režisoru Lukīno Viskonti. Tieši Marija Kallasa pārliecināja Lukīno Viskonti iestudēt operu La Scala. Kopā viņi šeit radījuši piecas izrādes – Vestāliete, Somnambula, Traviata, Anna Boleina un Ifigēnija Tauridā – un uz visiem laikiem mainījuši opermākslas vēsturi un priekšstatu, kā iestudēt izrādes, kā tajās dzīvot, kādu emociju koncentrātu piedāvāt klausītājiem.

50. gadu vidū Marija Kallasa būvēja savu tēlu, iedvesmojoties no Odrijas Hepbernas, savukārt Lukīno Viskonti uzskatīja dziedātāju par Sāras Bernāras un Eleonoras Dūzes muzikālo mantinieci – viņaprāt, Marijai Kallasai bija raksturīga labāko drāmas aktrišu psiholoģiskā intimitāte. Režisors sapņoja ieraudzīt Mariju Kallasu Eiripīda un Sofokla traģēdijā.

Izstādē demonstrētajā filmā Lukīno Viskonti stāsta, ka pirms katras Traviatas izrādes sākuma viņš personiski kārtoja vijolītes un kamēlijas uz Violetas galdiņa: "Es to nespēju uzticēt citiem. Marija man vienmēr teica: "Ej, uzliec ziedus!" Viņa vēlējās, lai es būtu tuvumā, kamēr skan Traviatas prelūdija."

Filmā ir dzirdama arī maestro Herberta fon Karajana balss. Runājot par Marijas Kallasas fenomenu, viņš uzsver: "Mākslinieka dramatiskā spēka avots ir nevis kliegšanas, bet labi artikulētu vārdu rezultāts."

Mēdejai nav bail

Pēdējo reizi Marija Kallasa dziedāja La Scala 1962. gada 3. jūnijā Luidži Kerubīni Mēdejā. Kopš tās dienas Mēdeja slavenākajā operteātrī pasaulē nav skanējusi. Nav vērts. Iespējams, tas arī ir sava veida piemineklis dīvai, viņas neordinārā talanta godināšana. Mēdeja ir viņas pēdējā loma šeit. Nodziedāt kā Marija Kallasa tāpat nebūs spējīga neviena cita māksliniece.  

Videointervijā pēc Mēdejas Marija Kallasa apgalvo, ka par aplausiem ir pateicīga Dievam. Viņai jautā – vai jūs kādreiz izjūtat bailes? "Mēdejai ir jāvairās no baiļu sajūtas. Viņai ir jābūt stiprai, bet nabaga Kallasa bieži sajūt bailes. Vienmēr ir kāds iemesls baidīties. Marijas Kallasas atbildība ir liela, taču Mēdejas atbildība ir vēl lielāka," saka Marija Kallasa. Jāatgādina, ka 1969. gadā viņa nospēlēja Mēdeju Pjēra Paolo Pazolīni filmā – tas ir dziedātājas vienīgais darbs kino.

La Scala bija Marijas Kallasas iemīļotākais teātris. "La Scala ir viss – tradīcijas, orķestra un kora kvalitāte, scenogrāfija. Šeit ir radīti vislabākie darba apstākļi. Tas ir mākslas templis. Mēs ļoti daudz mēģinājām. Mākslinieki pieprasīja vislabāko un tāpēc varēja dot vislabāko uz skatuves. Komandas darbā mēs izjutām entuziasmu un prieku. Tolaik par visu bija atbildīgs diriģents," savu pieredzi La Scala raksturoja Marija Kallasa.

Izstāde
Marija Kallasa uz skatuves. La Scala gadi
Milānas Teatro alla Scala muzejā līdz 2018. gada 31. janvārim

Izrāde
Georgs Frīdrihs Hendelis. Tamerlans
Milānas Teatro alla Scala 30. septembrī, 4. oktobrī
www.teatroallascala.org

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja