Mums bieži pārmet, ka daudz veidojam konkrētām personībām veltītas solo izstādes, – piesakot Ojāram Ābolam (1922–1983) veltīto retrospekciju Cilvēka absurdie projekti uz Zemes, saka Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce. "Mana pārliecība ir diezgan cieša, ka tieši šādas izstādes palīdz skatītājam noteikt vērtību mērus un saskatīt lielākas likumsakarības." Joprojām LNMM 2. stāva izstāžu zālē ir skatāma Džemmas Skulmes darbu izstāde, kas ļauj ieraudzīt abus māksliniekus gan laika, gan viens otra kontekstā.
Izstāde ir veidota, balstoties uz astoņām kolekcijām, nozīmīgu pienesumu devušas privātās kolekcijas un Skulmju ģimenes arhīvs. "Šis ir ļoti nopietns pētniecisks darbs, kas vainagojas ar ļoti nozīmīga mākslinieka atkal ienešanu mākslas apritē," uzsver Māra Lāce. Pētījums vainagojies arī ar grāmatu.
No socreālisma līdz Pikaso
Ojārs Ābols bija spilgts latviešu gleznotājs, avangardists, mākslas teorētiķis un Džemmas Skulmes dzīvesbiedrs. Ābols bija viens no sava laika radošākajiem modernisma pārstāvjiem, un viņa pārdomātā, intelektuāli piesātinātā pieeja mākslai atstājusi paliekošu vietu Latvijas kultūras ainavā.
Kuratores Elitas Ansones un mākslinieces Ievas Stūres iekārtojumā izstāde pievēršas Latvijas okupācijas laika mākslas realitātei starp padomju diktātu un neangažētu mākslu, starp sadarbību un pretdarbību, starp konformismu un nonkonformismu.
"Ļoti daudzu uztverē un mākslas uztverē šāda mākslinieka nemaz nav. Vairāk Ojāru Ābolu zināja mākslas vēsturnieki un teorētiķi. Vienmēr bijusi runa par domātāju, teorētiķi, intelektuāli, par tādu personību, kas dzīves laikā ir virzījusi procesus un attīstību. Pamatā tie ir bijuši saistīti ar t. s. laikmetīgo domāšanu, ar spēju redzēt, saskatīt impulsus un virzienus, kas tālāk attīstījās," saka kuratore Elita Ansone. "Ābols dzīvoja pastāvīgā spriedzē starp sevi kā komunistu un sevi kā mākslinieku. Viņš gribēja piederēt Rietumu mākslai un Rietumu dzīvesveidam, tomēr darbojās okupācijas sistēmas izveidotajās struktūrās." Veidojot izstādi, no cilvēkiem ar labēju domāšanu kuratore ir saņēmusi arī neizpratnes pilnus jautājumus, kāpēc vispār nepieciešams pievērsties personībai, kura darbībā ir pretrunīgi vērtējamas epizodes.
"Tas ir jautājums, kā mēs izturamies pret padomju laika naratīvu mākslā, pret padomju idejām mākslas darbos, kas tomēr mākslā ir klātesošas. Būtībā tās ir klātesošas vismaz līdz XX gadsimta 60. gadu beigām," retoriski atbild Elita Ansone.
"Es katru dienu ar viņu sarunājos," intervijā žurnālam Ieva 2016. gadā sacīja gleznotāja Džemma Skulme. Abi visu kopdzīves laiku kaldināja arī mākslas stratēģiju un idejas. Foto - no Ojāra Ābola un Džemmas Skulmes ģimenes arhīva
Formālisma skandāla upuris
No 60. gadu beigām Ojāra Ābola māksla kļuva arvien konceptuālāka, viņu interesēja procesi uz Zemes un cilvēka loma tajos. Ābola raizes par Zemi bija pacifistiskas un drīzāk veidojās 70. gadu Rietumu ekoloģiskās kustības nekā aukstā kara propagandas saukļa "cīņa par mieru" garā. Viņš pievērsās kodolbruņošanās draudiem (Hirosima, Nukleārās iznīcināšanas aprēķins), apdraudējuma un iznīcības priekšā mākslinieks redzēja arī antīkos un senvēstures pieminekļus. 70. gados Ojārs Ābols sāka vairākus konceptuālus ciklus, Greenpeace idejas atbalsojās darbu sērijā Procesi uz Zemes. Pat viņa klusās dabas bija konceptuālas, tās komentēja sliktu gaumi, mietpilsoniskumu un greznības kultu (Antibīdermeijers, Tirgoņu renesanse).
"Ābols iziet cauri sezānisma periodam. Viņu interesē Pikaso māksla, un Pikaso izstādē ietekme vislabāk ir redzama no murāļu skicēm veidotajos lielajos paneļos. Tās ir skices dekoratīvajām sienām, īsti nav zināms, kur tās ir tikušas realizētas. Vienīgais zināmais viņa gleznojums ir Jūrmalas izpildkomitejas ēkā. 60. gados ienāk skarbais stils, kur padomju tēmas vislabāk varēja izpausties. Tās bija figuratīvas kompozīcijas, ļoti modernas kompozīcijas. Pirmā ārkārtīgi pārliecinošā skarbā stila kompozīcija bija 1962. gadā ar nosaukumu Kalēji," stāsta kuratore.
Hruščovs 1962. gadā Maskavas Manēžas izstāžu zālē sarīkoja skandālu izstādē, kur bija skatāmi tā laika moderno avangardistu darbi. Sākās formālisma apkarošanas kampaņa gan PSRS, gan Latvijā. Nevēlamo sarakstā iekļūst mākslinieki, mūziķi, dzejnieki. Latvijā – tikai pieci, tostarp arī Ojārs Ābols. Viņš uz gadu diviem tiek izstumts no mākslas aprites. Viņš aiziet iekšējā emigrācijā – izstādēs piedalās ļoti maz, neraksta rakstus. Paiet burtiski trīs gadi pēc formālisma skandāla, un Ojārs Ābols uzglezno pilnīgi abstraktu kompozīciju Ķēde (1965).
Ēvelsols kā garīgais pašportrets
"Ojāra Ābola visplašākais un viennozīmīgākais cikls ir Ēvelsols, kuru viņš iesāka 1966. gadā un gleznoja līdz mūža galam. Tajā ir vairāk nekā desmit kompozīciju. Tā ir indivīda un varas attiecību metafora – skrūvspīles. Es domāju, ka tas ir ļoti personīgs vēstījums par viņa atrašanos starp individuālo brīvību un varas prasībām. Arī pavisam nevainīgajās klusajās dabās, kā, piemēram, kafijas dzirnaviņās, kā Džemma Skulme esot teikusi, – Ojārs Ābols ielika domu par laikmetu, kas maļ dzīves," stāsta Elita Ansone.
Kuratore atgādina, ka arī Latvijas mākslas vēsturē leģendārās izstādes Pēterbaznīcā Daba. Vide. Cilvēks 1984. gadā ierosme ir nākusi no Ojāra Ābola, pēc tam kad viņš 1976. gadā iedvesmots atgriezās no Venēcijas mākslas biennāles.
"Es piederu pie tiem cilvēkiem, kas par Ojāra Ābola mākslu iepriekš nezināja neko. Zināju tikai dažus darbus. Ābola mākslas iepazīšana man bija ilgs un ārkārtīgi interesants process. Mani ļoti uzrunāja viņa spožais kolorīts, izteiktās līnijas, ļoti interesanta faktūras lietošana. Ārkārtīgi interesantas man likās viņa tēmas, par kurām viņš domāja un gleznoja un kuras nav zaudējušas aktualitāti arī vairāk nekā 40 gadu pēc viņa nāves," saka izstādes māksliniece Ieva Stūre. Sūrā socreālismā veidotos jaunības darbus māksliniece ir ievietojusi atsevišķā telpā, jo sapratusi, ka tiem nav iespējams atrasties vienā telpā ar pārējo Ābola mantojumu. "Manuprāt, tas ir svarīgs artefakts, kas parādā, kā toreiz jaunam padomju māksliniekam vajadzēja strādāt, lai viņš varētu pabeigt akadēmiju un dabūt mākslinieka diplomu," uzskata Ieva Stūre.
20. janvārī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā notiks priekšlasījumi ar diskusiju Starp konformismu un nonkonformismu: vai Latvijā pastāvēja pagrīdes un neoficiālās mākslas vide? XX gadsimta 60.–80. gadi.
Sīkāk par citiem pavadošajiem pasākumiem: Lnmm.lv.
Izstāde būs skatāma līdz 10. maijam.