Savā praksē Krišs Salmanis bieži iziet no šķietami vienkārša žesta, ko attīsta līdz rūpīgi izstrādātam darbam, kurā cieši saskan ideja un izjūta. Viņš strādā ar ikdienišķiem materiāliem un pazīstamām formām - plastikāta logiem, degvielas kannām, reģipsi un darba apģērbu - pārveidojot tos objektos, kas atgādina koncentrētas domas. Šie darbi sevī nes izdzīvotas pieredzes atmosfēru. Tie vienlaikus ir atpazīstami un mazliet nereāli, kā atmiņā kļūdaini palicis notikums vai puslīdz izsapņota aina. Tajos ir humors, taču tas reti kļūst par asprātības kulmināciju. Biežāk tas darbojas kā smalka spriedze, ļaujot nelielam absurdam atklāt, cik dziļi noteikti ieradumi, estētikas un sociālie refleksi iesakņojušies ķermenī.
Darbojoties tēlniecībā, instalācijā, animācijā, skaņā un video, Salmanis konsekventi pēta, kā nozīme rodas no sakārtojuma un atkārtojuma. Viņa veidotās konstrukcijas kustas, klikšķ, pārtrauc pašas sevi un atkal atsākas, padarot laiku par taustāmu darba materiālu un liekot skatītājam to apzināties īpaši intensīvi. Šajā ziņā viņa darbi drīzāk funkcionē kā instrumenti, kas strukturē uztveri, nevis kā ilustrācijas ar noteiktu, iepriekš definētu vēstījumu. Tajos saplūst kultūras atmiņas un personisku asociāciju fragmenti, kas tiek noturēti spriegā līdzsvarā, atstājot interpretāciju atvērtu, subjektīvu un nepabeigtu.
TUR telpā Salmanis piedāvās instalāciju, kas izriet no viņa pieredzes Zemessardzē. Dalību tajā nosaka kopīgs mērķis, nevis individuālais fons. Lai arī pastāv skaidra komandstruktūra, ikdienas pieredzi raksturo praktiska vienlīdzība, kurā visi pakļauti vienādiem apstākļiem, ierobežojumiem un uzdevumiem. Izstāde veidota kā struktūra, kas atgādina telti, taču tiek dēvēta par ainavu. Šajā kontekstā telts funkcionē kā daudzveidīgs objekts. Tā tiek valkāta kā pončo, pārveidota par patvērumu un izgatavota no līdzīga materiāla kā kravas automašīnas pārsegs, ar kuru zemessargus nogādā mācību vietās, bieži nomaļās vietās dabā, kas pirms ierašanās viņiem nav zināmas.
Telts materiālā klātbūtne ietver skaņu, kustību un pakļautību laikapstākļiem. Audekla plīvošana, aukstums un neziņa par to, kur nonāksi, rada pastāvīgu modrības stāvokli, saasinot uzmanību uz to, kas jādara nekavējoties. Tikai tad, kad patvērums ir uzcelts un cilvēks atrodas zem tā aizsardzības, uztvere sāk mainīties. Apkārtējā ainava kļūst redzama nevis kā skats, bet kā zeme, kuru brīvprātīgie tiek apmācīti aizstāvēt. Šeit aizsardzība parādās kā priekšnoteikums refleksijai. Ainava nav tas, kas pastāv pirms struktūras, bet gan tas, kas atklājas caur to.
Krišs Salmanis studējis vizuālo komunikāciju Latvijas Mākslas akadēmijā, un viņa telpiskā domāšana un interese par konstrukciju joprojām būtiski ietekmē viņa starpdisciplināro praksi. Līdzās vizuālajiem darbiem viņš plaši sadarbojies ar komponistiem, rakstniekiem un režisoriem, kā arī strādājis kā ilustrators un scenogrāfs. Salmanis veidojis izstādes gan Latvijā, gan starptautiski, tostarp nozīmīgās laikmetīgās mākslas institūcijās, piemēram, Kim? Laikmetīgās mākslas centrā Rīgā, Kiasma Laikmetīgās mākslas muzejā Helsinkos un Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. 2013. gadā viņš kopā ar Kasparu Podnieku pārstāvēja Latviju Venēcijas biennālē, bet 2015. gadā saņēma Purvīša balvu par izstādi Dziesma, kas tapusi sadarbībā ar mākslinieci Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu. Visā savā radošajā darbībā Salmanis saglabājis vērīgu attieksmi pret materiālo kultūru un kluso vēsturisko un ideoloģisko struktūru klātbūtni ikdienas dzīvē. Viņa darbi attīstās ar atturību un precizitāti, izvairoties no ārēja efekta vai spektakulāras izteiksmes.
Izstādes kurators: Edvards Shautens (Edd Schouten).
Projekta vadītāja: Kristīne Ercika.
Producente: Ada Ruszkēvica (Ada Ruszkiewicz).
Grafiskais dizaineris: Andris Kaļiņins.