Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā -1 °C
Skaidrs
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Aiz mūžības. Jānim Porukam – 150

Līdzās literatūrā mūžīgi risinātajām tēmām Poruks savas daiļrades centrā licis dažādu kultūru, laikmetu un sociālās piederības varoņus un konfrontējis viņus ar izaicinājumiem, ar kuriem sastopas cilvēks, arī mūsdienu cilvēks.

Latviešu rakstnieks un dzejnieks Jānis Poruks dzimis 1871. gada 13. oktobrī, un šogad svinama viņa 150 gadu jubileja. Liela daļa Poruka daiļrades, kurā ir ap 200 prozas un dramaturģijas, kā arī publicistikas darbu un prāvs sējums dzejas, ir jāaktualizē no jauna, jo līdzās zināmākajiem, kanoniskajiem darbiem, kas kļuvuši par autora daiļrades izteicējiem, – romānam Pērļu zvejnieks, stāstiem Kauja pie Knipskas un Kukažiņa – mūsdienu lasītājs var atrast tādas pērles (ja patapinām pērles simbolu no Poruka paša), kas ne vien būtu aktuālas šodien, bet ir pārlaicīgas.

Poruka plašās intereses diezgan precīzi iezīmējis literatūrzinātnieks Jānis Veselis: "Blakus Porukam Aspazija ar savu sieviešu emancipācijas ideju liekas vienpusīgi eksaltēta, Rainis savos ārpasaules un īstenības vērojumos nabadzīgs, kaut arī dziļš un spēcīgs savos iekšējos ideju pārdzīvojumos. Arī Blaumanis bija estētiski brīvs, bet viņu saistīja tikai zemnieku pasaule, kamēr Poruks, iziedams tāpat no šīs zemnieku pasaules un bieži viņu tēlodams, par savu skatīšanās apvārsni ņem visu pasauli."

Pārsteigti būs tie lasītāji, kuri atšķirs tādus stāstus kā Žanete, kas pievēršas pasaules apceļošanai gaisa balonā, vai, piemēram, stāstu Aiz mūžības, kas vēsta par astrālu ceļojumu ārpus ķermeņa, telpas un laika un ļauj ieraudzīt, kāda patiesībā izskatās mūžība. Poruka bagātīgās kultūrzināšanas, ko viņš ieguvis, Drēzdenes bibliotēkā patstāvīgi studējot tekstus, atspoguļojas viņa darbos ne tikai antīko mītu lietojumā, bet arī tēmās un tēlos, par kuriem viņš raksta, – līdzās literatūrā mūžīgi risinātajai mīlestības, nāves, vientulības un Dieva tēmai Poruks centrā licis dažādu kultūru, laikmetu un sociālās piederības varoņus – no mūķenes līdz cietumniekam, no muižnieka līdz kučierim, no krodzinieka līdz misionāram – un konfrontējis viņus ar visiem tiem izaicinājumiem, ar kuriem sastopas cilvēks, arī mūsdienu cilvēks, līdz ar to Poruka aktualitāte ir nepārejoša.

 

Poruks no A līdz Z

Rakstnieks Jānis Poruks piedzimis kā vecākais dēls Poruku ģimenē Druvienā. Jāņa tēvs bija pagastvecis, vectēvs Krišs – kalējs un teicējs vietējā hernhūtiešu brāļu draudzē, kuras saiešanas nams atradās netālu no Poruku mājām. Savas atmiņas par šīm saiešanām un hernhūtisma tradīciju autors atspoguļojis arī savos darbos.

Poruku saimniecība bija liela, taču Jānis nebija radīts zemes darbiem un sāka apmeklēt vietējo skolu, kas tagad ir Vecās skolas muzejs – tautā saukts par Poruka muzeju, jo Porukam pašam sava muzeja nav. Vecās skolas muzejā Porukam veltīta viena istaba. Mūsdienās muzejs atvērts apmeklētājiem gada siltajā sezonā.

Poruks turpināja mācības Cēsīs un visbeidzot Rīgā, kur viņa talantu mūzikā pamanīja patrons Hermanis Vestermanis un apmaksāja viņam studiju braucienu uz Drēzdeni Vācijā, lai viņš Karaliskajā konservatorijā studētu mūziku. Mūziķis no Jāņa gan nesanāca, tomēr tieši Drēzdenē viņš sāka nopietnāk pievērsties literatūrai – aizrautīgi lasīdams vācu un pasaules literatūru un apbrīnas pret Vāgneru iedvesmots, pats sāka izmēģināt roku un sacerēt mūzikas drāmas uzmetumus. Taču neizdevušās mūzikas studijas laupīja viņam labdara stipendiju un piespieda pēc gada atgriezties Rīgā, kur Jānis sāk rakstīt avīzēm recenzijas par koncertiem, pēc tam dod publicēšanai arī savus literāros darbus un ķeras pie sava pirmā romāna Pērļu zvejnieks, kas tiek publicēts presē turpinājumu veidā un vēlāk tiek izdots arī grāmatā. Neilgi pēc tam Jānis uzraksta romānu Rīga.

Poruks sadraudzējas ar Blaumani, taču vēlāk, kad Poruks ir nodomājis uzrakstīt stāstu par Skroderu dienām Silamačos, bet Blaumanis šo ideju izvērš pirmais lugā Skroderdienas Silmačos, viņu attiecības atsalst. Silamači ir māju nosaukums Druvienā, kur Poruks ir pavadījis bērnību. Vēlāk Poruks sadraudzējas ar Viktoru Eglīti, Kārli Skalbi, vēl dažiem, taču Poruks nav tāds cilvēks, kas būtu tendēts uz sociāli aktīvām saitēm, un viņa personība ir pietiekami savdabīga – ideālistiska, melanholiska, nervoza –, lai cilvēki pie viņa pievilktos.

Par vienu no Poruka tuvākajiem draugiem kļūst komponists Emīls Dārziņš. Savu slavenāko skaņdarbu Melanholiskais valsis Emīls Dārziņš sāka sacerēt, tieši viesojoties pie Poruka un viņa sievas un meitas ģimenes mājās Cēsīs.

Par spīti tam, ka visu atlikušo dzīvi Poruks ļoti raženi un daudz raksta, viņš ir spiests nokauties ar naudas trūkumu. Lai gan rakstus par traģisko rakstnieka iztiku Poruks sacerējis apmēram pirms 120 gadiem, tie aizvien nav zaudējuši aktualitāti. Draugu un naudas trūkums Porukam bieži radīja pārdzīvojumus, kas pārauga grūtsirdībā, melanholijā un laika gaitā pieaugošā nervozitātē.

Saule uzspīd 1901. gadā, kad Jānis Cēsīs iepazīstas ar savu nākamo sievu Ernestīni, abi salaulājas 1902. gadā, piedzimst vienīgā meita Karmena, kurai Poruks sacer vairākus bērnu dzejoļus, arī visiem labi zināmo dzejoli Tracis par mazu zaķīti un mazu kaķīti, kas uz ceļa satikās un abi brīnījās – viens lēca uz kāpostiem, otrs – tā lēnītēm uz pelītēm.

Pa starpai, lai pienācīgāk nodrošinātu ģimeni, Poruks cenšas apgūt profesiju, studēdams Rīgas Politehniskajā institūtā (mūsdienu LU galvenajā ēkā) sākumā ķīmijas fakultātē, vēlāk komerczinātnes, iestājas studentu korporācijā Selonija, kur organizē literāros vakarus, taču laikmeta procesu un pārmaiņu gaismā un sava veselības stāvokļa un citu apstākļu dēļ studijas nepabeidz ne pirmajā, ne otrajā reizē, tomēr studiju pieredzi apraksta vairākos darbos.

1905. gada revolūcijas gaismā, nespēdams vienaldzīgi nolūkoties uz notiekošo un pieņemt pārmaiņas, Poruks iedzīvojas paranoiskās bailēs un galu galā ieraujas sevī vēl vairāk, līdz viņam arvien biežāk jāsāk meklēt palīdzību nervu dziednīcās Rīgā, Strenčos, Tērbatā, kur viņu ārstē jaunais psihiatrs Hermanis Buduls, kurš vēlāk izdod grāmatu par Jāņa Poruka psihisko portretu. Tieši Tērbatas nervu klīnikā 1911. gadā arī izbeidzas rakstnieka dzīve no akūta nieru iekaisuma.

 

Mīlēt Vāgneru

Lai gan mūziķis no Poruka neizdevās, tomēr, atrodoties Vācijā, līdztekus iknedēļas mākslas muzeja apmeklējumam Poruks vismaz pāris reižu nedēļā devās uz koncertiem un izrādēm, iegūdams tādu skatītāja pieredzes bagāžu, kāda Rīgā tobrīd bija retums. Rakstot recenzijas par koncertiem, Poruks nereti atklāti teica, ka Rīgas muzikantiem vēl ir jāaug, bet pagaidām viņu izpildītā mūzika rada vien tādu pārdzīvojumu, kas ir vairāk nožēla par dzirdētā neatbilstību partitūrās iecerētajam.

Poruks bija viens no pirmajiem latviešu inteliģences pārstāvjiem, kurā radās neviltota jūsma par Vāgnera darbiem, – Vācijā viņš neizlaida nevienu Vāgnera uzvedumu, pat ja bija to vairākkārt jau noskatījies. Recenzijās par Vāgnera uzvedumiem Rīgā viņš kritizēja diriģentu nepiemērotību Vāgnera iestudējumiem, tāpat kā dziedātāju neatbilstību šāda veida ģeniālai mūzikai. Poruks bija pārliecināts, ka Rīgas publika vienkārši vēl nav izaugusi, lai saprastu un klausītos Vāgneru. Poruks veicināja vietējos rakstniekus pievērsties Vāgneram, lai atrastu cēlāku vielu pašu darbiem. Viņš uzskatīja, ka visi Vāgnera varoņi ir gaismas bruņinieki, savukārt Vāgnera tēlotās sievietes – tik cēlas, ka ideālus, ko tās pārstāv, jebkura cita māksla pat nespēj attēlot, tikai Vāgners viens.

Taču, kad tika kritizēti Poruka paša sacerējumi, viņš to uztvēra ļoti saasināti, aizvainojoši un traumējoši. Ne velti, jo dažiem kritiķiem Poruks vienkārši nepatika kā personība, un viņi nebija vienīgie. Tāda iemesla dēļ arī Poruka romānu Rīga nelabvēlīgi noskaņotie kritiķi novirzīja aizmirstībai, kas ilgusi līdz mūsdienām. Varbūt tagad būtu īstais brīdis ieraudzīt fin de siècle mūsu galvaspilsētā rakstnieka acīm? Lasītājs būs pārsteigts, cik moderna bija Rīga un kādu dzīvesveidu tolaik piekopa vietējie iedzīvotāji, ar kādām pārdomām un kaislībām saskārās.

Mūzika palika viena no Poruka svarīgākajām interesēm visa mūža garumā, un viņš novērtēja, ka Emīls Dārziņš, Jāzeps Vītols un citi laikabiedri pārlika viņa dzejoļus skaņdarbos. No vēsturiskākajiem vēl mūsdienās iespējams noklausīties slavenā operdziedātāja Jāņa Zābera izpildītās dziesmas ar Poruka vārdiem.

Mūsdienās Cēsīs Skolas muzejā aplūkojama Jāņa Poruka vijole, ko darinājis slavenais latviešu sabiedriskais darbinieks Augusts Dombrovskis. Vijole, visticamāk, izbraukājusi Drēzdenes Karalisko konservatoriju un atgriezusies ar Poruku Latvijā, bet pēc viņa nāves brīnumaini pārdzīvojusi arī Pirmo un Otro pasaules karu un saglabājusies gandrīz neskarta. Turpat Cēsīs atrodams Jāņa Poruka pirmās apbedījuma vietas piemiņas akmens, un dažus kilometrus no Cēsīm aizvien tiek apdzīvotas mājas Lāči, Poruka sievas dzimtās mājas, kas pēc laulībām kļuva arī par Poruka dzīvesvietu līdz viņa nāvei. Mūsdienās Cēsīs Poruka vārdā nosaukta iela, tāpat kā Rīgā, Ventspilī, Siguldā, Madonā, Rūjienā, Valkā, Ogrē...

 

Nemirušais Poruks

Poruks dzīvoja laikā, kad vēl nevarēja tikt iemūžināts kinolentē un netika ierakstīta arī viņa balss, ir saglabājušās vien dažas viņa un ģimenes fotogrāfijas un dažu mākslinieku darbi – tostarp Jaņa Rozentāla un Jēkaba Bīnes no fotogrāfijas gleznots portrets. Citas taustāmas liecības par Poruku mūsdienās atrodamas galvenokārt Gulbenes novada Druvienas pagastā, Poruka dzimtajā apkaimē. Pirmā rakstniekam veltītu piemiņas istabu izveidoja Poruka māsa Emīlija viņu bērnības mājā, kad tā tika atgūta pēc atsavināšanas. Diemžēl Poruks atgriešanos dzimtajās mājās vairs nepiedzīvoja. Māja vēlāk cieta ugunsgrēkā, tagad tā piedzīvo atdzimšanu jau citu īpašnieku rokās.

Druvienā aizvien dzīvo daudzi Poruku dzimtas pēcteči. Viņi ir lieli Poruka entuziasti un uztur dzīvu atmiņu par savu novadnieku, jau iepriekš organizēdami lielāku Poruka jubileju atceres, kā arī šogad rīkodami literāro pastaigu pa Poruka aprakstīto Kukažiņas ceļu stāstā Kukažiņa, kas ir apmēram divpadsmit kilometru gājiens pa Druvienu un ļauj ieraudzīt Druvienu tādām acīm, kā to redzēja Poruks. Oktobra sākumā Druvienā atklāta pastaigu taka, kas veltīta Porukam, tajā iespējams noklausīties mūsdienu autores Kristas Annas Belševicas sacerētu jaundarbu, kas tapis, iedvesmojoties no Poruka personības un daiļrades. Druvienas Pērļa silā ikviens var apmeklēt pēc Imanta Ziedoņa iniciatīvas uzstādīto piemiņas akmeni Poruka stāstam Brūklenāju vaiņags un tajā paustajai cilvēciskajai un savas zemes mīlestībai.

Rīgas Meža kapos iespējams apmeklēt Poruka atdusas vietu ar tēlnieka Teodora Zaļkalna veidoto pieminekli. Rakstniecības un mūzikas muzeja krājumā var paturēt rokās Poruka spalvaskātu un citas piemiņas lietas. Muzejs par godu autora 150 gadu jubilejai 25.–26. novembrī organizē visiem interesentiem skatāmu tiešsaistes konferenci ar nosaukumu Nemirušais Poruks, kas patapināts no rakstnieka Viļa Veldres sacerējuma ar šādu nosaukumu. Savukārt Paula Stradiņa Medicīnas un vēstures muzejā glabājas Poruka dzīves nogales piezīmes un skicītes, ko viņš aiz gara laika veicis, atrodoties slimnīcā. Visi šie pieejamie materiāli izmantoti pētījumā, kurā balstīts nule tapušais biogrāfiskais romāns par Poruku.

(Rakstnieces Ingas Žoludes romāns Vendenes lotospuķe iznāks 12. oktobrī Dienas grāmatas biogrāfisko romānu sērijā Es esmu.… Tas vēsta par Poruka literāri raženāko laiku dzīves vidusposmā – red.)

 

Humānisma sargātājs un kultivētājs

Krista Anna Belševica
Dzejniece

Nedomāju, ka Poruku var lasīt un izbaudīt tikai kā vēsturisku liecību, respektīvi, Poruks nav tverams un izbaudāms tikai tiem, kuriem ir noteiktas priekšzināšanas. Varbūt tādēļ, ka pats autors, lai arī talantīgi spēlējies ar visu, ko piedāvājis laikmets, nekad nav atteicies no cilvēcības, izmisīgiem tuvības meklējumiem, niansētām pārdomām par lietu un cilvēku jēgu. Es nezinu, vai tādas tēmas kādreiz taps neaktuālas. Kad pirmo reizi satikos ar Poruku, mani pārsteidza tieši viņa izmisīgā un ārkārtīgi spēcīgā tieksme meklēt to, kas ir patiess. Ilgi biju aizrāvusies, analizēju visus viņa tekstus un ietekmes un nonācu pie pirmā lielā secinājuma savā literatūras pētnieka mūžā – Poruks ir filozofs, un viņa pasaules uzskata galvenais koncepts ir mīlestība.

Pēdējos mēnešos atgriezos pie šī autora vēlreiz, šoreiz, īstenojot projektu Ceļi, kas paliek: no vārda uz vārdu, kopā ar biedrību tabureTE veidojām literāras klausāmtakas Gulbenes novadā. Izrādās, katrs no pieciem novada pagastiem ir bijis ļoti nozīmīgs kādam zināmam latviešu autoram, tai skaitā arī Druvienas – Poruka bērnības – pagasts. Braucu ciemos, daudz staigāju pa autora piemājas mežu un mēģināju aizmirst Poruku kā pētnieks un iepazīt – kā autors. Viņš bija trauksmains cilvēks. Daudz no pasaules pieprasīja, bet daudz tai arī deva. Turpat mežā, vietā, kur Ziedonis nolicis Porukam piemiņas akmeni, lasīju Brūklenāju vaiņagu un domāju, ka pati šādus cilvēkus vienmēr esmu dzīvē meklējusi. Kopš tās dienas sāku saukt Poruku vienkārši par savu draugu.

 

Viesturs Vecgrāvis
Literatūrzinātnieks, prof. emer.

Poruks mums, XXI gadsimtā dzīvojošajiem, ir vissvarīgākais ar savu aso, kritisko skatījumu uz pārmaiņām, kas notika, Latvijā ienākot modernā racionālisma un individuālisma principiem. Poruks ir vajadzīgs kā humānisma – iejūtības, līdzjūtības, līdzcietības, žēlsirdības, labestības – sargātājs un kultivētājs. Poruku uztrauca tas, kas notiek ar cilvēka morāli pārmaiņu laikmetā, tāpēc viņš uzsvēra, ka rakstnieka pienākums ir signalizēt par tām briesmām, kas draud humānismam kā vērtībai un cilvēka dzīves principam.

Poruks pirmais latviešu kultūrā tēloja atsvešināšanos, vienaldzību pret līdzcilvēkiem, cilvēka vientulību un pamestību, elementāras empātijas trūkumu, ar ko nāca jaunais laikmets un ko cittautu literatūrā uzsvēra Hermanis Hese un Tomass Manns, Moriss Māterlinks un Antons Čehovs, bet visvairāk – Francis Kafka. Poruks sāpīgi uztvēra to, ka tiek noniecināts cilvēks kā humāns indivīds, kā garīga būtne. Poruks savu laikmetu uztvēra kā traģisma ienākšanu sadzīvē, ikdienā, kad tiek pazemots mazais, introvertais, mazāk enerģiskais, bet toties jūtīgais un labsirdīgais cilvēks. Tēlojot savu kluso un ārēji pasīvo varoņu likteņus dzīvē, Poruks diezgan tieši aicināja cienīt citādos un atšķirīgos.

Porukam bija svarīga vispārcilvēcisko humānistisko vērtību pārmantošana jaunās formās arī modernajā laikmetā. Cilvēcības aizstāvēšana, "cilvēks ar tikumības karogu rokā" ir Poruka darbu un dzīves centrālais motīvs. Poruks pirmais mūsu kultūrā proponēja par jaunā laikmeta vispirmo aktualitāti cilvēcības universālo ētisko tikumu saglabāšanu un glābšanu. Jā, pasaulei un cilvēka esamībai piemīt neizbēgams traģisms, taču cilvēkam jātiecas sevi morāli pilnveidot un nepadoties egoismam un individuālismam – tāds ir Poruka lielais vēstījums. Poruks, līdzīgi kā daudzi cittautu rakstnieki XIX–XX gadsimta mijā, nepieņēma dehumanizācijas izpausmes, liekot tām pretī cilvēcisku labestību kā pamatvērtību.

 

Anita Graumane
Druvienas Vecās skolas – muzeja vadītāja

Laiki mainās un iet, bet vērtības, par kurām savos darbos runā Poruks, ir mūžīgas. Tās kā pērles mirdz ikdienas dubļos un tumsā, pēc tām arvien vēl tiecas cilvēka izslāpusī sirds. Dzīvā, klusējošā, visu aptverošā mīlestība, cilvēcīgums, iejūtība, tiekšanās pēc skaidrības un patiesības, pēc skaistā un ideālā, sava augstākā "es" meklējumi, lūkošanās dziļumā un augstumā, visu lietu kopsakarību apzināšanās, grūto dzīves mīklu minēšana, nepārtraukta savas dvēseles plosīšana, lai atrastu līdzsvaru un harmoniju tai tik svešajā, materiālo labumu alkstošajā sabiedrībā.

Tēmas, kas bija tik jaunas un neparastas latviešu literatūrā Poruka laikā, ka to dēļ viņu bieži nesaprata, pārprata, pat aizliedza, ir aktuālas joprojām. Attieksme pret dzejnieka atstāto mantojumu arī mūsdienās ir kā sabiedrības garīguma pakāpes indikators.

Šovasar druvēnieši organizēja Poruku Jānim veltītu literāro pārgājienu ciklu Pa Kukažiņas ceļu, kurā dalībnieki izstaigāja dzejnieka darbos minētās vietas, lasīdami un klausīdamies autora darbus.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Lielās cerības

Ik gadu mēs gaidām brīnumu – kādas Latvijā tapušas filmas iekļaušanu oficiālajā Kannu kinofestivāla skatē. Jo kaut kad taču tam ir jānotiek, par spīti visam!

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja