Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

Uzreiz visi trumpji. Trešdien sāksies kinofestivāls Baltijas pērle

Ko nepalaist garām kinofestivāla Baltijas pērle programmas ieskaņā 19. un 20. septembrī

Starptautisko kinofestivālu grafiks, to cikliskums atgādina dabas ritmus – pavasaris (Berlīne), vasara (Kannas, Lokarno), rudens (Venēcija, Toronto, Sansebastjana). Tie ir lielie, starptautiskie spēlētāji, kuri no milzīgā filmu plūduma izfiltrē vērā ņemamākās, nozīmīgākās. Apzīmogotas ar lielo festivālu lauriem un publicitātes cakām, šīs filmas veiksminieces sāk ceļot pa daudziem citiem, lokāliem festivāliem. Rīgā rudenī festivāli notiek cits pēc cita – par to vietu uz pasaules kino kartes un ietekmi īpašas ilūzijas nelolosim, kaut arī katram festivālam ir savs darbiņš veicams. Eiropā – un ne tikai tur – kinofestivāli ir kļuvuši par nozīmīgu filmu izplatīšanas platformu, alternatīvu Holivudas izklaides industrijas piesātinātajam komerckino repertuāram.

Tikko ar Alfonso Kuarona filmas Roma triumfu Venēcijā noslēdzās 75. Starptautiskais kinofestivāls. Filmas, kuras izkristalizējis Venēcijas festivāls, vēl kādu brīdi būs jāpagaida, savukārt pašu mājās septembrī notiekošā festivāla Baltijas pērle veidotāji dāsni sarūpējuši darbus no maijā notikušā Kannu festivāla programmas.

Jau tradicionāli Baltijas pērle neniekojas un neriskē ar mazpazīstamu režisoru filmām, tā sit ar trumpjiem. Jāsaka, Baltijas pērles programmā patiešām ir labākās, arī dažas skandalozākās filmas no šā gada Kannu festivāla konkursa un ārpuskonkursa programmas.

Ļeņingradas sapņi

Par Baltijas pērles atklāšanas filmu, kas kinoteātri Splendid Palace tiks demonstrēta 19. septembrī, ir izraudzīta Vasara/Ļeto, un precīzāka izvēle, lai uzrunātu lokālo auditoriju, nav iespējama. Tā ir Kannu festivāla laikā jau daudz aprakstītā krievu režisora Kirila Serebreņņikova filma, kas veltīta Viktoram Cojam. Cojs, padomijas rokkultūras ikona, ir nozīmīgs vispirms tiem, kuri tolaik līdz galam neizprotamos 80. gadu sociālpolitiskos procesus izdzīvoja kopā ar Coja enerģētiski uzlādētajām, trauksmainajām dziesmām.

Cojs gāja bojā 1990. gadā Latvijā divdesmit astoņu gadu vecumā. Viņa muzikālais mantojums ir kļuvis par neizdzēšamu laika zīmi, kas ir būtiska ne vienai vien paaudzei. Īpaša ir arī režisora Kirila Serebreņņikova saistība ar Latviju, jo, pateicoties bijušā Nacionālā teātra direktora Ojāra Rubeņa mērķtiecībai, Serebreņņikovs ir iestudējis spilgtas un nozīmīgas izrādes šajā teātrī. Režisors joprojām ir mājas arestā Maskavā, apsūdzēts lietā, kuras motivācija (ekonomisks noziegums) ir šūta arī ar politiski iekrāsotiem diegiem. Nav iemesla šaubīties, ka Vasara pulcēs skatītājus gan vairākos Baltijas pērles seansos (filma tiks demonstrēta arī 21., 22. un 23. septembrī), gan pēcāk – un ne jau tikai politiskā, sociālā un emocionālā konteksta dēļ.

Manuprāt, Vasara bija viena no Kannu festivāla konkursa programmas labākajām filmām, un šoreiz pat nav svarīgs iemesls, ka oficiālās balvas filma tā arī neieguva. Nav vērts arī iegrimt apcerē, kāpēc tā. No režisora, kuru vara tur mājas arestā, Kannu festivāla profesionāļi visdrīzāk gaidīja agresīvu, politisku "plakātu", nevis nostalģisku, romantisku, iespējams, pat naivu filmu par 80. gadu Ļeņingradas mūziķiem un laiku, kad  rokmūzikas autoritātes Maika Naumenko (lomā – Roma Zverjs) un viņa sievas Natašas dzīvē ienāca talantīgais iesācējs Viktors Cojs. Filmas pamatā ir Natālijas Naumenko memuāri. Natašas (lomā – Irina Staršenbauma) un abu vīriešu attiecības filmā veido melodramatisko trīsstūri – apbrīnojami tīru, naivu, dzidru pieaugušu cilvēku attiecību pieredzi. Šādus epitetus gribas attiecināt arī uz pašu Kirila Serebreņņikova filmu, kurā ir gan precīzi atrasts galvenās lomas tēlotājs korejiešu aktieris Teo Ju, gan pārliecinošs melnbaltā attēla izmantojums.

Tie, kuri atminas 80. gadu liberalizācijas – perestroikas – perioda spilgtākās filmas, Vasarā saskatīs atsauces uz vienu no tā laika populārākajām filmām – Sergeja Solovjova Assu. Kirils Serebreņņikovs Vasaras melnbalto reālismu uzspridzina ar fantāzijas ainām – muzikāliem iespraudumiem, rotaļīgiem klipiem, kurus vizuāli papildina animācija. Vienā no tiem transportlīdzeklī iespiestie padomju darbaļaudis arī jestri dzied.

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka Vasara ir izraisījusi vienīgi jūsmu. Publiski ir pieejams video, kurā ietekmīgais žurnālists, mūzikas kritiķis Artemijs Troickis salīdzina Serebreņņikova Vasaru ar amerikāņu mūziklu La La Land. Kalifornijas sapņi. "Vasara ir krievu versija par amerikāņu La La Land, kurā izmantots Ļeņingradas 80. gadu sākuma pagrīdes roks. Tātad aizkustinošs mūzikls," uzskata Troickis. Un vēl – ja domājat, ka filma ir biogrāfiska drāma par Viktoru Coju, mākslinieka ciešanām un padomju represīvo mašinēriju, jūs maldāties, jo realitātes klātbūtne filmā ir minimāla, dominē fantāzija.

Artemijs Troickis uzsver, ka Vasara īpaši netīkot ļaudīm no Pēterburgas un rokeru aprindu pārstāvjiem, toties tā sajūsmina žurnālistus, kinokritiķus, kuri spēj baudīt filmas stilu, nevis "cepties" par darba vēstījumu, kurā var saskatīt sava veida bezspēcību. Filma nevilšus pierāda, ka arī visdrakoniskākajos padomijas apstākļos bija iespējams radīt, mīlēt un būt laimīgam, atrodoties "iekšējā emigrācijā". Vai iekšējās emigrācijas koncepcija būtu paša Kirila Serebreņņikova pozīcijas demonstrējums? Iespējams, tieši šāds vēstījums samulsināja Vasaras vērtētājus Kannu festivālā.

Aiz priekškara

Pirmajās Baltijas pērles dienās programmā ir vēl vismaz viens meistardarbs no Kannu konkursa programmas – poļu režisora Pavela Pavlikovska filma Aukstais karš. Par viņa starptautiskās popularitātes kārti kļuva filma Ida (2013; Ida saņēma Oskaru kā gada labākā ārzemju filma), kaut gan šo Lielbritānijā dzīvojušo, nobriedušo poļu režisoru par iesācēju nevar dēvēt. Ilgus gadus darbojies kā dokumentālists, viņš savu mākslinieka identitāti atrada, veidojot grafiski un vizuāli satriecošas melnbaltās drāmas – stāstus par cilvēkiem, kuru likteņus ir ietekmējis totalitārisms. Idā tās ir holokausta atskaņas.

Aukstajā karā par šķērsli varoņu attiecībām kļūst dzelzs priekškars. Darbība risinās Polijā pēc Otrā pasaules kara. Viņa ir tautas deju kolektīva dejotāja, viņš – morāli uzticams, partijai lojāls deju kolektīva vadītājs. Vienā no turnejām viņa bēg, bet viņš atgriežas sociālistiskajā dzimtenē. Viņu attiecības un mīlestība piedzīvo dramatiskus līkločus, tikšanās un šķiršanās brīžus, kas izkrāpti, spītējot ģeopolitikai un aukstajam karam.

Šī ir viena no vizuāli iespaidīgākajām filmām, kāda tapusi pēdējos gados, – tās vizuālo estētiku un kadru kompozīciju ir vērts studēt detaļās. Aukstais karš ir izcila filma, kurā tik daudz ir pateikts par stindzinošo sociālisma pieredzi un cilvēku likteņiem tajā. Pavels Pavlikovskis Kannās saņēma balvu kā labākais režisors.

Neprāta kankāns

Īsumā vēl par citiem Baltijas pērles pirmo divu dienu interesantākajiem darbiem. Ja jūs interesē dāņu autorkino ģēnija Larsa fon Trīra neprāta apliecinājums, jūsu uzmanībai – melnā, ironiskā un hiperciniskā filma Māja, ko uzcēla Džeks. Tās galvenais varonis ir sērijslepkava (lomā – Mets Dilons), filmas vēstījums ir strukturēts atsevišķās nodaļās – Džeka noziegumu inscenējumos, kas šokē bez žēlastības. Filma tika demonstrēta Kannās ārpuskonkursa programmā, atsauksmes, maigi sakot, bija pretrunīgas. Šo rindu autore diemžēl nespēj novērtēt šo Larsa fon Trīra neprāta kankānu. Toties ir vērts pievērst uzmanību režisora Terija Giliama mūža darbam – filmai Cilvēks, kas nogalināja donu Kihotu, kam bijis dramatisks liktenis producēšanas un tapšanas ilguma aspektā.

Pirmajās Baltijas pērles dienās var ļauties zviedru klasiķa Ingmara Bergmana autobiogrāfiskajam darbam Fanija un Aleksandrs – galu galā tuvojamies Bergmana simtgades gada izskaņai. Savukārt modes fani var mesties kinematogrāfiski galantēriskās kaislībās, skatoties festivāla sarūpētās dokumentālās filmas, kas veltītas modes ikonām, arī traģiskām personībām, piemēram, Aleksandram Makvīnam.

Traģiska personība ir arī viena no skaistākajām aktrisēm Eiropas kinovēsturē – austriete Romija Šneidere. Viņas talanta apliecinājums ir izcilā franču filma Baseins. Vēl viena klasikas pērle. Un tas ir tikai sākums.

Baltijas pērle
Kinoteātrī Splendid Palace 19.–25.IX
balticpearl.lv

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja