Izstāde Qualia ir eksperimentāla projekta rezultāts, ko vadīja viesprofesors Marks Halsons no Centrālās Senmartīna Mākslas un dizaina koledžas (Londonas Mākslas Universitāte). Tajā piedalās septiņi LMA bakalaura un maģistra programmu studenti. Projekts ir pakāpeniski attīstījies vairāku attālināto un klātienes meistarklašu laikā, koncentrējoties uz starpdisciplinārā sadarbībā balstītu izstāžu veidošanas praksi, eksperimentiem dažādos mākslas medijos un spekulatīvu pieeju tematiskajiem jautājumiem.
Atsaucoties uz Džeinas Benetas jēdzienu objekta aicinājums, izstādes autori ir pētījuši attiecības starp valodu, materialitāti un vizuālo attēlu, apvienojot fiktīvu vai spekulatīvu un tīri aprakstošu vai dokumentālu pieeju. Benetas jaunais materiālisms, viņas ideja par objektu pievilcību ārpus to funkcijas vai lietderības un objektu emocionālās ietekmes lauku ārpus cilvēku pieņemtajām nosaukšanas un kategorizēšanas sistēmām ir bijis galvenais izstādes izejas punkts.
“Radošās meistarklases laikā, kas šīgada aprīlī norisinājās jaunajā LMA ēkā Kronvalda bulvārī 4, mēs uzgājām savādu kartotēku vienā no kādreizējās zinātniskās institūcijas pamestajām administratīvajām telpām. Tajā atrodamie dokumenti bija sērijveida ziņojumi, kuros mēģināts aprakstīt nenosakāmus objektus, atbildot uz neparastiem, taču ļoti konkrētiem jautājumiem un kritērijiem. Informācija, kas paskaidrotu šo dokumentu kontekstu, nekur netika atrasta – to izcelsme un mērķis joprojām ir tikpat noslēpumains kā paši objekti, uz kuriem tie attiecas,” norāda izstādes organizatori.
“Mēs nevarējām atrast nekādu papildus informāciju, lai izskaidrotu šo dokumentu kontekstu — to izcelsme un mērķis joprojām ir tikpat noslēpumains kā objekti, uz kuriem tie attiecas. Kad augustā atgriezāmies Kronvalda ielā 4, no telpas, kurā jau bija sākušies remontdarbi, dokumentu skapis bija pazudis: mums tika paziņots, ka tas ir izmests un tā saturs sadedzināts,” turpina
autori.
Izmantojot iztēli, rīcībā esošo fragmentāro informāciju un atsaucoties uz virkni tematiski saistītu literāru un dokumentālu avotu, šī izstāde ir mēģinājums rekonstruēt gan objektus, gan stāstu, kas slēpjas aiz tiem. Apmainoties ar pieejamo informāciju un to savstarpēji kombinējot ir ģenerēti jauni objekti, formas, video, skaņas un attēli, kas veido nepilnīgu mīklu. Darbojoties pa pāriem un grupās, Elīna Buka, Elīza Damberga, Katerina Geiduka, Velta Kalnozola, Elza Lapiņa, Santa
Paula un Anna Vilāne ir izveidojušas izstādi kā savdabīgu minēšanas spēli, kurā uzdevums atklāt
trūkstošos datus tiek atstāts apmeklētāja ziņā.