Dažādie iekšējie stāvokļi gleznās risināti ar metaforu un filozofisku konceptu palīdzību, kas galvenokārt balstīti filozofa Frīdriha Nīčes darbā Tā runāja Zaratustra un idejā par Pārcilvēku, kā arī šodienas cilvēkam tik zināmā un psihiatrijā plaši pētītā tēmā - cikliska sevis sabotēšana un veidošana no jauna. Publikas acīm idealizējam savas dzīves un spodrinām alter ego, tomēr reālajā pasaulē esam iesprūduši starp primātu un ideju par Pārcilvēku.
Darbu centrā glezna Potjomkina priekškars, kur metaforiskā veidā ilustrēju savu redzējumu par šodienas pasaules iluzoro kārtību – sociālie mediji, influenceri, politiski notikumi utt. Kā atsauci izmantoju folklorizējušos jēdzienu par Potjomkina ciemu, kas apzīmē jebkuru tukšu vai nepatiesu, fizisku vai figurālu konstrukciju, kuras mērķis ir slēpt nevēlamu vai potenciāli postošu
situāciju.