Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē rodas dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija (no jauna) jāiepazīst un jāpatērē, (kultūras) laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – (valdīja) postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta miglainība. Jaunā valsts un jumts, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.
Kamēr citviet (Rietumos) Berlīnes mūra krišana (1989) un Padomju Savienības sabrukums (1990) izsauca globālās mākslas pasaules formēšanos, ko pavadīja nacionālo robežu izplūšana, centru un perifēriju izlīdzināšanās un interneta kā pasaules mēroga kultūras apmaiņas nesēja parādīšanās, Rīgu galvenokārt nodarbināja vēlme padarīt lietas normālas un panākt iekavēto. Tā vietā, lai uzņemtu sociālu pagriezienu (social turn), pārvērstos situācijā vai procesā, 90. gadu Rīgā jaunie dzīves apstākļi tika izspēlēti. Tie balstījās situācijā, kad uz ierobežota teorētiskā, finansiālā un infrastruktūras organizācijas fona (mākslas) eksistence pati bija zem jautājuma zīmes.
Pielietojot šo taktiku, kas norāda uz rosinošu un bagātīgu potenciālu ne-būšanas-bet-izspēlēšanas apstāklī, Ieva Kraule-Kūna pārceļ to uz šodienu, lai ar mākslas prakses palīdzību stāstītu par perioda dualitāti, permanento laika un lietu relativitātes sadursmi un atstātās ietekmes nospiedumiem. Katrai no Kim? četrām izstāžu telpām piešķirta vienas taro kārts nozīme, attiecīgi – Zobenu sešinieks (apgriezts): maģiskā domāšana pēc ticības vakuuma; Monētu trijnieks: lielveikalā ar ozolzīli un papīra saspraudi kabatā; Rungu piecinieks: vardarbīga kaislība pret dzīvi; un Biķeru četrinieks: ikdienas realitātes, kas vienlaicīgi iezīmē kādu Ievas Kraules-Kūnas subjektīvās pieredzes ainu, caur kurām tālāk tiek atsegta 90. gadu Rīgas realitāte. Lai arī ir dziļi personīgas, šīs ainas uzbur simboliskas kolektīvās apziņas zīmju kopas. Līdzīgi atmiņu konstruēšanas procesam, tās nav un nevar būt perfekti replicējošas, bet glabā vien ekscentriskākās detaļas, kas bieži vien ir laika gaitā gaistošas un turpmāko pieredžu pārveidotas, lai labāk iekļautos katra pašrocīgi veidotajā individuālajā dzīves naratīvā.