Gunārs Cīlītis (1927–2007) – gleznotājs vai grafiķis? Pats Cīlītis domāja un juta sevi kā gleznotāju, tas bija svarīgāk par visu pārējo, bet vienmēr gadījās kas tāds, kas aizveda sāņus. Tomēr, lai kas tas nebūtu – zīmējums, leļļu filmas tēls, neliela karikatūra, grāmatas vai žurnāla ilustrācija – katram mākslas darbam tika veltīta uzmanība kā tajā brīdī būtiskākajam.
Latvijas Nacionālā arhīva krātuvē ir paliela kaste, pilna ar Gunāra Cīlīša rakstītajām dienasgrāmatām, reizēm pavisam skopi un īsi teikumi, reizēm garāka saruna ar sevi un vientulība, par kuru pat tuvākie draugi nebija nojautuši. Mākslinieks rakstījis jau kopš 1945. gada un līdz mūža beigām, kas kļuva par pamatu Rūtas Muižnieces monogrāfijai Uz kurieni līdzens ceļš? (2016) un bija neatsverams palīgs šīs izstādes sagatavošanā.
LNMM krājumā glabājas 6 Gunāra Cīlīša gleznas, 19 ilustrāciju oriģināli un filmu skices, kas nonāca muzejā pēc mākslinieka nāves, savukārt dienasgrāmatas, karikatūras, ilustrāciju oriģināli un variantu skices nonāca Latvijas Nacionālajā arhīvā, ar kura laipnu atbalstu daļa no šī materiāla tiek parādīta izstādē. Pavisam nesen Latvijas Mākslas akadēmijas metodiskā fonda krātuvei izdevās atgūt Cīlīša diplomdarbu, kas arī ir iekļauts ekspozīcijā. No LMS kolekcijas izstādē apskatāma glezna Karš, kuras tapšanas laikā dienasgrāmatā atkārtojas tikai viens vārds – Čehoslovākija un domas par 1968. gada demokrātisko procesu samalšanu ar brutālu PSRS armijas militāro spēku.