Mūsu izpratne par pārmērību balstās idejā par ierobežojumu esamību tam, kas ir pieņemams – politiski, kulturāli, mūsu privātajā un sabiedriskajā dzīvē utt. Atteikums vai nespēja ievērot šīs robežas, izejot ārpus pieņemamā, rada to, kas tiek uztverts kā pārmērība – nereti ar amorālu pieskaņu. Pārmērības piedēvēšana indivīdiem vai grupām tiek izmantota kā līdzeklis, lai marginalizētu, pamatojoties uz dzimumu, rasi, seksualitāti, etnisko piederību, statusu utt. Pasludināt kādu vai kaut ko kā pārmērīgu reizē ir veids kā atteikt piekļuvi, līdzekļus un varu. Tomēr no šī var rasties marginalizētu pozīciju apzināta atteikšanās kā iedarbīga stratēģija nolūkā pieprasīt un uzstāt uz savām tiesībām pēc izteikšanās. Līdzīgi šīs izstādes kontekstā – pārmērība tiek saprasta nevis kā patērējama greznība, bet gan kā pārpilnība pret visa veida ierobežojumiem.
Idejas par pārmērību, bagātību, greznību un pārpilnību vēsturiski ir tikušas saistītas ar visai negatīvu tēlu, tās sasaistot ar frivolitāti, nenopietnību un neintelektualitāti. Piemēram, mākslā, šie pielīdzinājumi ir ļāvuši neņemt vērā plašu māksliniecisko prakšu klāstu tos apzīmējot kā īstenās mākslas nenozīmīgas blakusproduktus. Šīs dualitātes kontekstā un reizē atsakoties tai pakļauties, mākslinieki šajā izstādē izmanto pārmērību kā jaunradīšanas līdzekli – gan estētiski, gan konceptuāli. Viņi novieto atteikšanās un pārmērības jēdzienus dažādos kontekstos un tēmās: dzimte un aktīvisms, kvīru tematika, pazemojums un groteska, veselība un slimība, performativitāte, kopienas veidošana un eksperimentēšana.
Kopumā šī izstāde piesaka un izstāda dažādus tēlainas bagātības meklējumus.
Mākslinieki: Bī Ouklijs, Rebeka Džago, Sandra Kosorotova, Hanna Kiša, Agu Pilts, Pire Sova un Ando Naulainens, Women’s History Museum
Kuratore Keiu Krikmane