Gleznu cikla idejas pirmsākumi Barbarai Gailei meklējami urbānās vides šķietami haotiskajos grafiti, ieskrāpējumos un uzrakstos. Savukārt poētiskais impulss burtiskā nozīmē bija Artūra Rembo dzejolis Patskaņi, kurā viņš katram patskanim piešķir noteiktu krāsu – “A melns, E balts, I sarkans, U zaļš, O zils”.
Barbara Gaile Latvijas skatītājam ir labi pazīstama ar savām abstraktajām gleznām, kuru starojums dod nojausmu par suģestējošu cildenumu. Viņas mākslā no darba uz darbu mainās noskaņa, faktūra, ritmi, smalki niansēti žesti, līdz šajā jaunajā gleznu ciklā Krāsas ienāk īsi, saprotami vārdi.
Kā pamato pati autore, “projekta uzdevums ir pētīt un radoši attīstīt gandrīz monohromas glezniecības simbiozi ar rakstīto vārdu”. Arī agrāk Barbara Gaile retumis iegleznoja kādu vārdu, taču šoreiz tie nav poētisks papildinājums, bet krāsai līdzvērtīgs pētniecisks instruments.
Māksliniece stāsta: “Pielietojot dažādas valodas, katras krāsas ietvaros es cenšos radīt tās autonomu izpausmi, tās maksimumā iemiesotu gleznu. Reizē tie ir ļoti subjektīvi krāsu un vārdu traktējumi, kas ir vienlaicīgi universāli un vispārināti, kuriem būtu jāatver daudzu individuālu interpretāciju lasījumu iespējas.”
Racionālu pamatu šim vērienīgajam darbu ciklam Barbara Gaile radusi, ilgstoši iepazīstoties ar pētījumiem par krāsu aktuālajām un vēsturiskajām izpausmēm. Arī latviešu folkloras un dzejas ielokā krāsai ir bijusi liela saturiska nozīme. Piemēram, “Balta nāca tautu meita...”, “Mana balta māmuliņa...” vai Raiņa “Dies saulīte atkal trīskrāsaina: Drīz zila, drīz zaļa, drīz sarkana”.