Šo amatu uztveru kā atbildīgu izaicinājumu un vienlaikus iespēju veidot iedvesmojošu un profesionālu mākslas izglītību, radot cilvēciski spēcīgu vidi, kur jaunie talanti var augt, radoši meklēt un atrast savu māksliniecisko izpausmi mūsdienu pasaulē. Man tikpat svarīgs ir darbs komandā, atklāta saruna un kopīga atbildība par skolas attīstību, saka Artūrs Cingujevs, kurš Kultūras ministrijas atklātajā konkursā ieguvis Mākslu izglītības kompetences centra Nacionālās mākslu vidusskolas direktora amatu. Darbu jaunajā amatā viņš sāks 16. februārī.
Artūrs Cingujevs ir pianists, kurš spēj apvienot vadītāja, pedagoga un izpildītājmākslinieka darbību. Desmit gadu (2016– 2026) viņš bija Rīgas Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas direktors, bijis arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Profesoru padomes loceklis, ir koncertaģentūras Impresario Baltica dibinātājs un vadītājs, kā arī biedrības RadDar valdes loceklis. Artūrs Cingujevs ir ne vien JVLMA Klavieru katedras docētājs, bet gadu bijis arī šīs katedras vadītājs, aizvien ir Ziemeļeiropas Mentālās veselības centra pasniedzējs. Mākslinieks ir uzstājies daudzviet Eiropā, tagad viņš sniedz meditatīvus klaviervakarus cilvēku emocionālajai labsajūtai.
Artūrs Cingujevs absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, iegūstot humanitāro zinātņu maģistra grādu kultūras menedžmentā un radošajās industrijās, Bernes Mākslu augstskolā ieguvis profesionālo maģistra grādu izpildītājmākslā. Viņš ar izcilību pabeidzis Pētera Čaikovska Maskavas Valsts konservatoriju, iegūstot profesionālā maģistra grādu izpildītājmākslā un absolvējot aspirantūru.
Vai jums uzreiz bija pārliecība pieteikties konkursā uz Nacionālās mākslu vidusskolas direktora vietu?
Pārliecība nenāca uzreiz, un lēmums nebija vienkāršs. Iedrošināja draugi un ģimene. Drosmi pieteikties uz šādu amatu dod vai nu nezināšana, kad nav nojausmas, kas tevi sagaida, vai arī jau ir diezgan liela pieredze un apziņa par to, kurp tu ej. Domāju diezgan ilgi, lai gan objektīvi sapratu, ka mana izglītība un pieredze der un ar uzviju atbilst izvirzītajām prasībām vismaz konkursa pirmajai kārtai.
Kultūras ministrijas pieredze ar iepriekšējās Nacionālās mākslu vidusskolas vadības izvēli nebija veiksmīga, izraudzīto direktori jau pēc gada nācās atlaist…
Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc bija sarežģīti pieņemt lēmumu. Vēsturiski četru patstāvīgu skolu – Emīla Dārziņa mūzikas skolas, Rīgas Doma kora skolas, Rīgas Baleta skolas un Jaņa Rozentāla mākslas skolas – darbība zem viena vadības jumta jau pati par sevi nav vienkāršs uzdevums. Es pats esmu pabeidzis Dārziņskolu, savukārt viens no maniem pirmajiem menedžmenta darbiem bija tālākizglītības kursu organizēšana mūzikas pedagogiem visā Latvijā Eiropas projektā sadarbībā ar Rīgas Doma skolas atbalsta biedrību. Ilgi izvērtēju savu soli gan racionāli, gan ieklausoties savās izjūtās. Tas, ka jau desmito gadu vadīju Rīgas Bolderājas Mūzikas un mākslas skolu, mani iedrošināja un deva lielāku pārliecību, ka pazīstu šo drēbi, jo esmu jau pieredzējis dažādas situācijas administratīvajā darbā.
Kad kļuvu par Rīgas Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas direktoru, man bija 31 gads. Man jau bija zināma menedžmenta un vadības pieredze, taču ne mūzikas skolas vadīšanā. Nācu ar pilnīgi svaigu skatu, cerot, ka tas skolai palīdzēs, un izrādījās, ka tā arī bija. Bez šīs pieredzes nākt vadīt tāda mēroga un nozīmes izglītības centru, kāda ir Nacionālā mākslu vidusskola, nebūtu iespējams, jo tā ir unikāla izglītības iestāde ne tikai Latvijā, bet arī mūsu reģionā un pasaulē. Četru skolu apvienošana bija liels izaicinājums, kura plusi ir infrastruktūras uzlabošana, bet vienota organisma izveidošana ir grūts un laikietilpīgs uzdevums. Jābūt izpratnei, kā to izdarīt jēgpilni un lietderīgi, nevis formāli.
Bieži dzirdēts: «Lai mākslinieki nodarbojas ar mākslu, atstājot administratīvos amatus vadības speciālistu ziņā!», taču tieši šī pieeja Nacionālajai mākslu vidusskolai izrādījās klupšanas akmens.
Noteicošais ir nevis tas, ir vai nav mākslas pieredze, bet gan cilvēka personība. Piemēram, Emīla Dārziņa mūzikas skolas direktore ir matemātiķe Iveta Lāce. Viņai nav mākslinieciskās pieredzes, toties ir strukturālā domāšana. Skatījums nevis no savas profesijas prizmas, bet no malas pasargā no tā, ka kāda konkrēta grupa, piemēram, pianisti vai vijolnieki, varētu būt privileģēta.
Klasiskas ir bažas, ka direktors vilks deķīti uz savas mākslas nozares pusi. Kad nācu uz Bolderājas skolu, mākslinieki baidījās, ka vilkšu to uz mūzikas pusi. Administratīvā darbā tas ir jāaizmirst. Ir jāpieņem lēmumi un jāvada procesi, kuri ir visiem saprotami un caurskatāmi. Mūzikas un mākslas pieredze un izglītība, protams, ir bonuss, taču tīri administratīvā vai specifiski finansiālā darbā bez saturiskā aspekta cilvēks bez mākslas vai mūzikas izglītības var būt pat labāks administrators nekā mūziķis. Savukārt satura kvalitātes izpratnei un attīstīšanai nepieciešama izglītība un pieredze mākslās. Ir vajadzīgs līdzsvars.
Ienākot kolektīvā, tur jau ir ierastais darba režīms, stils un attiecības. Jautājums ir par vadības stilu. Var ar autoritatīvu vadības stilu visu noslaucīt un likt vietā savu vīziju, taču šī nav produktīvākā pieeja. Lēmuma pieņemšana, vispirms iepazīstot kolektīvu un izanalizējot stiprās un vājās puses, ir ilgāks un sarežģītāks, taču, manuprāt, rezultatīvāks ceļš. Mūsdienu pasaulē ar tai raksturīgo toleranci un demokrātiju autoritatīvais vadības stils izdziest pagātnē. Jaunā paaudze tādu vispār nesaprot un nepieņem.
Saka gan – mākslā nav vietas demokrātijai…
Stāsts ir par to, kā tiek pieņemti lēmumi un kādā veidā tie tiek īstenoti. Autoritatīvais vadības stils, kas agrāk mākslā skaitījās norma, arvien vairāk zaudē aktualitāti. Man patīk Ziemeļvalstu modelis: sanāksmē pie apaļā galda ne pēc vienas pazīmes – ne apģērba, ne uzvedības – uzreiz nesapratīsi, kurš ir priekšnieks. Vēl nesen tāda darba ētika un stils mums likās kosmoss.
Skaidrs, ka juridiski atbildīgais ir vadītājs, bet par saturu ir dalītā atbildība. Ir uzņēmumi, kuru darbiniekiem pieder nelielas uzņēmuma daļas. Viņiem ir pilnīgi cita attieksme, jo viņi ir līdzatbildīgi rezultāta sasniegšanā.
Bet nevarēsiet taču pie Nacionālās mākslu vidusskolas apaļā galda sasēdināt visu četru skolu direktorus, pedagogus un audzēkņu vecākus?
Protams, ne. Ir jābūt skaidrībai, kurš par ko atbild un ar ko ir jākomunicē konkrētos jautājumos un situācijās. Pretējā gadījumā atvērtība var nonākt galējībā, kad visi skrien pie direktora par jebkuru jautājumu. Bolderājas skolā man izdevās izveidot šo struktūras «eglīti» no direktora, vietniekiem un metodisko komisiju vadītājiem līdz pedagogiem. Piemēram, ja bērns vai vecāki izdomā pārtraukt mācības, vispirms ir saruna ar pedagogu un nodaļas vadītāju un tikai tad ar vietniekiem un mani. Šī struktūra vēsturiski ir katrai skolai sava. Mans pamatuzdevums ir vispirms iepazīties ar to, kā tā strādā katrā no NMV apvienotajām struktūrvienībām (skolām).
Motivācija ir labāka par pātagu, bet ko darīt, ja vadītāja rīcībā ir par maz motivācijas resursu? Piemēram, finansējuma atbilstošām pedagogu algām?
Mums Bolderājas skolā reiz ļoti vajadzēja autobusu, lai bērni varētu aizbraukt uz svarīgu notikumu, bet tas bija pieejams tikai vienai pašvaldības skolai rajonā. Varēju nedarīt neko un samierināties, bet es gāju, runāju un meklēju iespējas, kādā veidā mēs to varētu izmantot. Valsts pusē noteikti būs citādi, taču ceru, ka spēšu ietekmēt procesus. Skaidrs, ka naudas vienmēr ir par maz. Kā anekdotē – naudas nav vai arī naudas nav pavisam. Tomēr redzam, ka vairākums pedagogu strādā vismaz divās izglītības iestādēs (piemēram, Dārziņskolā un tajā pašā ēku kompleksā esošajā Doma kora skolā) plus vēl orķestros, bērnudārzos, ar amatierkolektīviem, un par kopā nopelnīto viņiem nevajadzētu īpaši sūdzēties. Tie, kuri vēlas nopelnīt, to arī izdara. Iespējas ir, atšķirībā no biroja darbiniekiem, kuri strādā četrdesmit stundu nedēļā un nevar piestrādāt par sekretāru vai biroja administratoru vēl citur, bet saņem daudz mazāku atalgojumu, viņiem nav divu mēnešu atvaļinājuma, skolēnu brīvlaiku un citu bonusu. Tas, ka pedagogu algu un likmju līmenis Latvijā atpaliek no atalgojuma Igaunijā un Lietuvā, ir nebeidzamā tēma.
Kādi būs jūsu pirmie darbi jaunajā amatā?
Jau no malas redzu, ka skolas ir veiksmīgi uzņēmušas sadarbības virzienu. Aktuālākie uzdevumi būs saistīti ar infrastruktūru – ar Doma kora skolas renovācijas projektu. Tur ir liels finansējums un atbildība projekta vadīšanā. Nākamais būs Dārziņskolas mūzikas korpuss. Jaņa Rozentāla mākslas skolas ēka ir jauna, bet ik pa laikam atklājas kaut kas nepabeigts.
Mani jau iepazīstināja ar NMV struktūrvienību – četru skolu – vadītājiem. Turpināšu iepazīties ar kolektīviem un iekšējo sistēmu. Šobrīd notiek arī pāreja uz centralizēto grāmatvedības sistēmu, bet par to neko glaimojošu nevaru teikt, jo šīs sistēmas ievieš ļoti formāli. Arī līdzšinējā darbavietā nav gadījies piedzīvot, ka šo sistēmu izveidē būtu piesaistīti tie, kuriem tās būs jālieto. Uztaisa konkursu, izvēlas izstrādātāju no ārpuses un mums «uzdāvina» lietotājam nedraudzīgu sistēmu, ar kuru nu visiem ir jāmokās. Digitalizācija ir neizbēgama, bet jautājums ir, kā šis process tiek organizēts. Būtu loģiski piesaistīt darītājus, kuri zina drēbi un var palīdzēt sistēmu izveidot jēgpilni, lai pēc tam valsts līmenī nebūtu jāmokās.
Mūziķi pārsvarā domā par spēlēšanu, bet aisberga neredzamā, birokrātiskā puse bieži vien ir ļoti sarežģīta. Tā bija jau Bolderājas skolā ar 400 audzēkņiem un 70 darbiniekiem, savukārt NMV četru skolu kompleksā šobrīd ir 283 profesionālās izglītības pedagogi, 59 vispārējās izglītības pedagogi, četru struktūrvienību vadītāji, vienpadsmit vietnieku, trīs metodiķi, trīs psihologi, deviņi projektu vadītāji u. c. Audzēkņu ir vairāk par tūkstoti.
Ir skaidrs, ka visam nevarēšu nostāvēt blakus, un tas arī nav pareizi. Ir svarīgi, lai būtu spēks un laiks arī radošām stratēģiskām idejām, jo es šo posteni uztveru kā stratēģiskās attīstības veidotāja amatu. Negribētos pazaudēt lielo bildi. Svarīga ir Nacionālās mākslu vidusskolas modeļa starptautiskā attīstība un sadarbība. Kā visur, ir nepieciešams līdzsvars. Visas četras skolas mākslinieciskajā kvalitātē ir augstā līmenī, un darba grafiki un noslodze ir piesātināti. Kaut ko mākslīgi ieviest un apgrūtināt būtu lieki. Ir tikai jāierauga iespējas un vajadzības.
Arī pats skolosiet Dārziņskolā topošos pianistus?
Direktors drīkst savā skolā pasniegt sešas stundas nedēļā, bet laiks rādīs. Vispirms iepazīšos ar apstākļiem un darba apjomu. Pēc atgriešanās no studijām Maskavas konservatorijā strādāju par pedagogu Jūrmalas Mūzikas vidusskolā, pēc tam Bolderājā un pašlaik kā pieaicinātais docētājs JVLMA. Pedagoģija ir mana sirdslieta. Es ar to nodarbojos uz Maskavā un Šveicē iegūto zināšanu un savas metodes bāzes, un man ir prieks, redzot, ka mana metode cilvēkiem palīdz. Arī rezultāti par to liecina.
Jums ir īpaša, atšķirīga pedagoģijas metode?
Es jau sen par to domāju, redzot, ka profesionālajiem sportistiem ir gan psihoterapeits, gan masieris, gan treneris, gan ārsts un menedžeris. Savukārt izpildītājmāksliniekam tas viss ir uz paša pleciem, labākajā gadījumā viņam ir pedagogs un menedžeris. Pašam ir jāmeklē masieris, jogas pasniedzējs, psihoterapeits un ārsts, kad sākas arodslimības.
Klavierterapijas apmācības metodi izveidoju, kopā ar profesori Guntu Ancāni Ziemeļeiropas Mentālās veselības centrā strādājot ar pieaugušajiem un pusaudžiem. Rezultāti bija veiksmīgi, un tagad šo metodi integrēju darbā ar studentiem, jo bieži vien līdzās tehniskajām niansēm ir jārunā par psiholoģiskajiem aspektiem, muskuļiem un elpošanu. Lai atbrīvotu rokas, ir jāatbrīvojas psiholoģiski. Tas ir dziļš un interesants process. Pēc tam jau runājam par interpretācijas virsuzdevumu, par mūzikas un mākslas jēgu.
Kur redzat muzicēšanas jēgu?
Viens ir nospēlēt perfekti tehniski un stilā, bet mērķis ir mūzikas filozofija, enerģija, saslēgšanās ar neikdienišķiem dvēseles stāvokļiem. Suģestija ir iespējama tikai ar šādu mērķi. Veiksmīgākajos koncertos man ir bijusi sajūta, ka it kā izeju no ķermeņa. Kā koncertu klausītājam manī bieži ir vilšanās, jo jūtu, ka mūziķi pat neizvirza sev mākslas virsuzdevumu. Izklaidēt publiku, patikt, spoži nospēlēt, pārsteigt ar virtuozitāti – tas nav mākslinieka virsuzdevums. Mākslas uzdevums ir likt cilvēkiem aizdomāties un ļaut viņiem kļūt dziļākiem, daudzdimensionālākiem, labākiem. Spēks ir nevis pārliecināšanā, bet piemērā, ko tu nes sevī. Tas nav vienmēr jāverbalizē, par to liecina darbi un attieksme.
Cilvēks var kļūt labāks, ejot cauri grūtībām. Kad man bija deviņpadsmit gadu, biju mīlēts un lolots vienīgais dēls ģimenē. Dzīvoju kā zem kupola un nebiju saskāries ar īstās dzīves skarbumu. Es aizbraucu uz Maskavu ar simts dolāriem kabatā un nevienu tur nepazinu. Tikai zināju, ka gribu mācīties pie Eliso Virsaladzes. Par izturības skolu Maskavā es varētu uzrakstīt grāmatu. Tā norūdīja un noteikti palīdzēja izturēt arī Rīgas Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas direktora amatā, kurā nonācu jauns un zaļš.
Eliso Virsaladze ir slavena ar augstajiem profesionālajiem standartiem, viņa ir liela personība, kuru enerģētiski izturēt ir grūti. Ja viņa ir neapmierināta, viņa noslauka tevi no zemes virsas, un apmierināta viņa ir ļoti reti. Mūžam atcerēšos pirmo stundu: studentu pilnā klasē sēdēja Virsaladze un viņas asistenti, man bija jāiedod viņai notis un jāspēlē uzreiz kā koncertā. Ja nevari no galvas atsākt no jebkuras vietas, viņas skatiens jautā, ko tu te vispār meklē!? Tā bija tāda kontrastduša! Šāds rūdījums daudz dod, bet varbūtība, ka vari salūzt, ir milzīga.
Tolaik sapņojāt par skatuves karjeru, nevis administratīvu amatu?
Protams, toreiz visi domājām par koncertdarbību, bet, kad iepazinu skatuves aizkulises, kurās tika ierauts mans labākais draugs, daudzu konkursu uzvarētājs Vadims Holodenko, man jau otrajā kursā bija pārdomas, vai es tiešām to vēlos. Konkursos vajag spēlējošas «mašīnas», standartizētas interpretācijas. Sapratu, ka mani tas neinteresē. Tolaik jau bija piedzimis mans pirmais dēls Daniels, un es negribēju būt tētis, kurš ģimenes dzīvē piedalās tikai ar kredītkarti. Tagad mums ģimenē aug jau trīs bērni.
Mākslinieks, kurš aizskatuvē gaida iznācienu, man šķiet kā bullis pie vārtiem uz cirka arēnu, kurā visi gaida: kā viņš mūs šoreiz pārsteigs? Cilvēki, kuri grib saņemt īstu mākslu, dziļumu, ir mazākumā. Pārsvarā nāk uz šovu, un klasiskās mūzikas industrijā ir jau ļoti daudz ienācis no popkultūras. Man bija sajūta, ka stresa līmenis un adrenalīns uz klasiskās skatuves man neļauj īstenot radošo potenciālu, ka nevaru un negribu iet standartizētu ceļu. Ieklausoties savā sirdsbalsī, sāku intuitīvi meklēt alternatīvu.
Esmu atradis brīnišķīgu mākslinieciskās izpausmes veidu, ko gan nesaucu par koncertiem. Tie ir klavierterapijas vakari, kuros spēlēju tikpat daudz kā koncertos, bet cilvēki iekārtojas zviļņos. Es ar viņiem sarunājos un atskaņoju mūziku. Tas ir principiāli cits izpildītājmākslas virziens. Man tā ir radošā laboratorija, kurā varu sev uzstādīt virsuzdevumu. Te palīdz arī klavieres – simtgadīgs Blüthner kabineta flīģelis, kurš uzskaņots uz 432 Hz. Sākotnēji šo instrumentu vienkārši nevarēja uzskaņot augstāk, taču izrādījās, ka vēsturiskais skaņojums dod īpašas vibrācijas, kas atšķiras no mūsdienu standarta.
Vispirms spēlēju pats sev studijā, kur mana sieva – māksliniece restauratore – reiz apgūlās, sakot, ka, šādi klausoties, jūtas vislabāk. Tā nonācām līdz ērtajiem zviļņiem. Tad dzima doma, ka varu spēlēt ne tikai sev studijā, bet arī citiem cilvēkiem. Vajadzēja specifisku akustiku, šādu telpu meklēju trīs gadus. Koka Rīga ar betona grīdu un koka sijām bija tas, kas vajadzīgs. Klavierterapija 432 Hz ir formāts, ko varu apvienot ar ikdienas piesātināto administratīvo un menedžmenta dzīvi.
Par klavierēm ir īpašs stāsts?
Reiz ieraudzīju sludinājumu – kāds Rēzeknē gribēja atbrīvoties no 1910. gada Blüthner kabineta flīģeļa. Atbraucu, sāku spēlēt un jutu, ka šis instruments man dod tādu siltumu, dziļumu un toni, kāda nav mūsdienu klavierēm. Vajadzēja tikai uzskaņot. Atvedu uz Rīgu, bet skaņotājs teica, ka instruments ir pārāk vecs un neizturēs. Ko darīt? Jāmet ārā! Bet es nevaru, esmu to iegādājies, un tas man patīk! Pamazām tikām līdz 432 Hz skaņojumam, kurš ir zemāks. Mana sieva uz klavieru vāka uzgleznoja meditatīvu gleznu. Lai klausītāji skatās uz to, nevis mani, sāku spēlēt tumsā, no klavieru iekšpuses izgaismojot gleznu.
Šopēna Revolucionārā etīde droši vien tam neder?
Koncertpublika parasti nāk vai nu uz izpildītāju, vai uz programmu. Kad klausītāji dodas uz manu Klavierterapijas vakaru, viņi vēlas piedzīvot īpašu dvēseles stāvokli, emocionālo labsajūtu, nezinot, ko spēlēšu. Apstājos pie Pola Henkinsona skaņdarbiem, kurus viņš sacerējis, attīstot pazīstamu Franča Šūberta darbu motīvus mūsdienu neoklasicisma stilā. Es tos ierakstīju albumā Piano Therapy 432 Hz, ko izdevu savas koncertaģentūras Impresario Baltica desmit gadu jubilejā (2024). Ļaujoties mūzikai, dodos improvizācijas virzienā. Rit jau otrā manu Klavierterapijas vakaru sezona, pērn notika divpadsmit izpārdotu vakaru. Tie notiek mājas atmosfērā, un cilvēki nāk kā ciemos pie draugiem. Man tā ir brīnišķīga iespēja likt lietā visas savas zināšanas un pieredzi. Es neārstēju cilvēkus, neesmu terapeits. Esmu pianists, kurš izveidojis autormetodi un piedāvā cita veida klaviervakarus – meditatīvus muzikālus piedzīvojumus, aicinot apstāties ikdienas ritmā.