Ipolits Žirardo ir ne tikai aktieris, bet arī scenārists un režisors. Viņš ir liela zvaigzne Francijā – filmējas kopš 70. gadu sākuma un ir piedalījies Žana Lika Godāra, Alēna Renē, Kostas-Gavra, Patrisa Lekonta, Arno Deplešēna, Olivjē Asajasa, Amosa Gitai, Mikas Kaurismeki un Vesa Andersona kinodarbos. Jāpiebilst, ka ar leģendāro Anniju Žirardo aktieri vieno tikai uzvārds, bet ne radniecīgas saites.
Franču režisora Žana Pola Salomē detektīvkomēdijā Dīlere/La Daronne/Mama Weed (2020), kas ir skatāma Latvijā, Ipolits Žirardo atveido policijas narkotiku apkarošanas departamenta vadītāju, kuru saista romantiskas attiecības ar Izabellas Ipēras tēloto varoni Pasjansu – arābu valodas tulci, kura strādā policijā, bet nolemj spēlēt bīstamu dubultspēli, pārtver hašiša kravu un, pārģērbusies par arābu sievieti, sāk izplatīt narkotikas Parīzē. Vairāk par Dīleri, kā arī sarunu ar Izabellu Ipēru var lasīt 10. septembra KDi numurā.
Francijas kinoteātros Dīlere pašlaik ir otrā vispopulārākā filma pēc Kristofera Nolana Tenet. Intervijā KDi Ipolits Žirardo stāsta par sadarbību ar Izabellu Ipēru.
Kas jums šķita pievilcīgs piedāvājumā filmēties Dīlerē?
Mani vilināja iespēja atkal strādāt kopā ar Izabellu Ipēru. Gandrīz pirms trīsdesmit gadiem mēs tēlojām mīļākos Diānas Kirisas romantiskajā drāmā Pēc mīlestības/Après l'amour/Love After Love (1992). Mūsu atveidotie varoņi aizbēga uz Pompejiem, kur ļāvās seksa piedzīvojumiem. Mums gāja ļoti labi. Tas bija jautri. Darbs ar Izabellu atstāja uz mani iespaidu, un tagad, kad pazīstu viņu labāk, man atkal gribējās ar viņu filmēties.
Sākumā devu savu piekrišanu Izabellas dēļ. Pēc tam kad biju iedziļinājies Dīleres scenārijā, mani arvien vairāk uzrunāja raksturi. Nospēlēt tos nav viegli – piemēram, mans personāžs policists nav smieklīgs. Es centos būt patiess savās emocijās un pārdzīvojumu izpaušanā. Situācijas, kurās nonāk varoņi, dažreiz var raksturot kā farsa un burleskas pilnas, tomēr aktieriem vajadzēja saglabāt iejūtīgumu un nepārspīlēt tēlojumā.
Kā jūs raksturotu filmas žanru – vai tā ir komēdija vai krimināla drāma?
Es nezinu. Izabellas Ipēras atveidotā varone Pasjansa var šķist parasta sieviete. Viņai ir ne pārāk labi atalgots darbs un veca, slima māte. Tajā nav nekā smieklīga. Tā nav komēdija. Pēkšņi Pasjansai rodas iespēja kļūt par citu cilvēku, lai glābtu sevi, palīdzētu mātei un uzlabotu savu finansiālo stāvokli. Pasjansa nolemj pārģērbties par arābu sievieti. Šajā viņas rīcībā jau ir kaut kas ironisks, un tajā brīdī, kad Izabellas tēlotā policijas tulce pārvēršas par citu cilvēku, Dīlere iegūst komēdijas aprises.
No pārgurušas eiropietes Pasjansa kļūst par pārgalvīgu un skarbu cīnītāju. Viņa iesaistās spēlē ar narkotiku tirgoņiem. Šī filmas daļa ir smieklīga – īpaši tāpēc, ka sākums tāds nav. Dīlere nav tāda filma, kurā aktieri uzvedas kā klauni no sākuma līdz beigām. Te ir gan refleksija par mūsu sabiedrību, gan reālas problēmas un iespējamie to risinājuma scenāriji. Savā ziņā šī ir ļoti patiesa filma.
Kad Pasjansa pārvēršas par arābu sievieti hidžābā, viņas dzīvē uzreiz ienāk pavisam jaunas krāsas – viņa atmostas.
Jā, viņa ir kā no jauna piedzimusi. Pārģērbjoties cilvēks var pilnībā mainīties – tā ir kā karnevāla kostīma uzvilkšana. Cilvēks uzliek masku un sāk uzvesties citādi, viņš var atļauties ko tādu, ko līdz šim nav atļāvies. Viņš atbrīvojas. Tas pats notiek ar Dīleres galveno varoni, un viņai tas patīk. Esmu pārliecināts, ka skatītāji to labi saprot – visi tā esam jutušies.
Kad atkal satikāties ar Izabellu Ipēru Dīleres filmēšanas laukumā gandrīz pēc trīsdesmit gadu pauzes, vai atcerējāties savu pirmo kopdarbu? Vai aktieri mēdz apspriest savas iepriekšējās filmas?
Nē, mēs nekad nerunājam par pašu darbu. Drīzāk atceramies restorānus, kurus toreiz apmeklējām pēc filmēšanās, varbūt kaut ko par režisoru, kaut kādus jokus. Varam nedaudz parunāt par to, bet nekad par pašu filmu. Tāpat ja aplūkojam divu ievērojamu rakstnieku fotogrāfiju, mēs nodomājam: interesanti, par ko viņi sarunājas? Visticamāk, viņi neapspriež lielas idejas un koncepcijas, bet runā par attiecībām ar izdevējiem, līgumiem, autoratlīdzību, juristu pakalpojumiem... Viņi runā par šādām sadzīviskām lietām. Tas pats ir ar aktieriem. Mēs nerunājam par filmām, bet gan par restorāniem.
Vai Izabella Ipēra ir daudz mainījusies gadu garumā?
Filmēšanas laukumā Izabella ir koncentrēta katrā ainā, viņa pievērš uzmanību detaļām. Spēlēt ar viņu kopā nav tikai labi un ērti – tas ir kaut kas vairāk. Strādājot ar Izabellu, varu būt atbrīvots, man ir miera sajūta, jo zinu, ka viņa pamana katru niansi – visu, kas ir saistīts ar apgaismojumu, kameras kustībām, ķermeņa valodu, to, kā katrs aktieris kadrā stāv vai sēž. Viņa to visu pārrauga un pati ir ļoti precīza. Man ir gandarījums vērot, kā Izabella strādā. Viņas partneriem ir viegli, mēs zinām, ka Izabella par visu būs parūpējusies. Nekas neizslīd no viņas uzmanības loka. Filmēšanās ir prieks – katrā ainā, kurā Izabella ir redzama, viņa ar savu klātbūtni kļūst par virzītājspēku, un man tas patīk. Viņa lielā mērā virza visu procesu.
Šādu aktieru nav daudz. Citi, piemēram, visu atstāj režisora, galvenā operatora vai partneru ziņā un ir ar mieru pakļauties viņiem. Izabella tāda nav. Viņa ir kaut kas vairāk nekā tikai tēlotāja, kura zina savu tekstu. Izabellai ir īpašs prāts, un viņa sevī nes kino jūtīgumu. Viņa vēlas būt kino daļa, un viņa to panāk.
Esmu strādājis ar Katrīnu Denēvu, kura arī vienmēr ir precīza un pamana visu, kas notiek uzņemšanas laukumā. Katrīna Denēva pret to izturas iejūtīgi, taču viņa strādā citādi – viņa var ļauties procesa plūdumam. Ja kaut kas nesanāk, viņa var par to ieminēties. Savukārt Izabella Ipēra vienmēr cenšas pārraudzīt situāciju kopumā.
Ko nozīmē "ļauties procesa plūdumam"?
Pirms filmēšanas sākuma starp Katrīnu Denēvu un režisoru notiek domu apmaiņa. Tas ļauj aktrisei uzņemšanas laukumā justies brīvi un atviegloti, bet Izabellas Ipēras klātbūtnes efekts un darba maniere ir atšķirīga. To ir grūti aprakstīt, bet to var labi sajust, esot ar viņu filmēšanas laukumā. Esmu pieradis strādāt ar dažādiem partneriem. Ja es par kaut ko uztraucos kādā ainā, es neuztraucos par sevi, bet par kopējo noskaņojumu. Ja rodas spriedze, tā uzreiz ir jūtama un situācija var kļūt sarežģīta.
Izabella Ipēra vairākkārt ir teikusi, ka, gatavojoties kinolomai, viņa netērē pārāk daudz laika, lai iemācītos tekstu, un dara to teju tās pašas dienas rītā.
Jā, tā arī ir. Dažreiz no rīta Izabella izlasa savu tekstu, viņai rodas jaunas idejas, un kopā ar režisoru mēs varam kaut ko pamainīt, atrodoties filmēšanas laukumā. Gadās, ka aktieriem ir iedots teksts, viņi izspēlē ainu, taču izrādās, ka var iztikt arī bez šīm replikām, jo daudz ko izsaka skatiens un kustība un labāk neko neteikt.
Izabellai ir taisnība – ja kinoaktieris pārāk ieciklējas uz tekstu un pārgatavojas, viņam ir grūti būt elastīgam un pielāgoties atgadījumiem, kuri vienmēr notiek. Tad aktieris jūtas pazudis. Ja aktieris atstāj manevrēšanas iespēju – gan teksta, gan ainas izspēlēšanas ziņā –, viņš var būt daudz radošāks.
Tas nāk ar pieredzi. Kad biju jauns, es rūpīgi strādāju ar tekstu, manos papīros bija daudz piezīmju, komentāru un pasvītrojumu. Es domāju – kā tikt ar to galā?! Vēlāk sapratu, ka tas nav galvenais mūsu darbā. Filma nav scenārijs, bet gan tas, ko aktieri dara kameras priekšā.
Kāpēc jūsu dzīvē joprojām ir nepieciešams kino?
Kino ir kā vīns, kas tik labi garšo. Es patīkami jūtos, esot kameras priekšā kopā ar partneri. Mēs labi pavadām laiku, tas sniedz lielu gandarījumu. Man noteicošais nav tas, ko spēju izdarīt ar savu varoni, un pašizpausme kādā tēlā, daudz vairāk mani saista pati iespēja radīt filmu kopā ar domubiedriem. Turklāt pēdējos piecos gados daudz vairāk pievēršos rakstīšanai – pašlaik tas ir man tuvākais izpausmes veids. Man patīk strādāt ar tekstu, ko pats esmu uzrakstījis, nevis būt vienkārši interpretam. Manas prioritātes ir mainījušās. Protams, turpināšu filmēties, jo tā ir ne ar ko citu nesalīdzināma pieredze, tā sagādā ļoti labas sajūtas.
Kā jūsu darbu ietekmē jaunās tehnoloģijas? Arvien vairāk cilvēku skatās filmas nevis kinoteātros, bet datorā un citu viedierīču ekrānā. Vai tas kaut ko maina aktieru psiholoģijā un pieejā tēlošanai?
Nē, man tas neko nemaina. Lietas, ko cilvēki pamana, skatoties filmu uz mazā ekrāna, atšķiras no tām, ko pamana uz lielā ekrāna. Bet tā nav mūsu – aktieru – problēma. Jā, ir problēma, kā piesaistīt vairāk apmeklētāju kinoteātros, bet neuzskatu, ka tā būtu jārisina aktieriem.
Vai darba procesā, kad esat uzņemšanas laukumā, jums ir nojausma – vai filma būs izdevusies?
Paredzēt to ir neiespējami. Kad sākas darbs, var cerēt, ka viss izdosies. Pirmajā filmēšanas dienā, otrajā, trešajā var šķist – viss būs labi. Bet to nevar droši zināt. Beigās viss var izrādīties citādi. Vēl notiek pēcapstrāde, ieskaņošana, montāža, kaut kas tiek izgriezts, attēls tiek papildināts ar mūziku – šajā procesā daudz kas var mainīties. Kaut ko var ietekmēt un pielabot pēc pirmās scenārija izlasīšanas reizes. Taču brīdī, kad sākas filmēšana, uztraukties jau ir par vēlu. Mašīna ir iedarbināta. Viss ir jāaizmirst un jāstrādā.
Kas būs jūsu nākamais projekts?
Pašlaik filmējos televīzijas seriālā kopā ar Karolu Bukē. Tas būs stāsts par mantojumu, mīlestību un noziegumiem. Darbība risināsies greznā viesnīcā Azūra krastā.