Jau piektdien Lielupē pie Akvaparka sāksies Pasaules čempionāts ziemas peldēšanā. Šogad tas norisinās Latvijā.
Ziemas peldēšana, kā zināms, nepavisam nav olimpiskais sporta veids un, ja tā pavisam godīgi, manā saprašanā vairāk līdzinās Pasaules čempionātam pirtī sēdēšanā. Iepriekšējā, ja atceraties, dalībnieku gribasspēks un griba uzvarēt izrādījās tik lieli, ka vienu no finālistiem pēc pārāk ilgās sēdēšanas uz lāvas izdevās atdzīvināt, bet otru vairs ne. Tautiski sakot - ekstrēms.
Par peldēšanas sacīkstēm. Tajās vai nu jāpiedalās, vai jāskatās klātienē. Nevaru iedomāties miegainu, pašapmierinātu cilvēku, kas, sēžot mīkstā zvilnī pie televizora dienā, kad laukā jau atkal snieg, kurš varētu tā īsti līdzi priecāties tiem, kuri peld ledainajā ūdenī, vai vismaz viņus saprast. Arī vārdam «līdzjutējs» tādā gadījumā būtu pavisam cita nokrāsa, kas vairāk atbilstu atvasinājumam no vārda «līdzjūtība». Un tas jau nu pavisam nav tā.
Bet kā tad ir? Par to pašu pirtī iešanu strīdu nav. Pirtī jāiet, tas ir labi un par to dzied arī dziesmās. Bet par peldēšanu ledainos ūdeņos (ja vien runa nav par lieliem kuģiem) dziesmu nav. Visādā gadījumā - plašas tautas masas tādas nedzied. Nostāja par (vai pret) tādu peldēšanos ir asa un diezgan radikāla. Par to šoreiz nerunāsim. Čempionāts notiek. Tātad - mēs esam «par».
Līdz šim neoficiālie dati liecināja, ka Latvijā ziemā regulāri peldas kādi simts cilvēki. Aptuveni tik daudz dalībnieku bijis iepriekšējos Latvijas roņu saietos. Šogad Pasaules čempionātam no Latvijas pieteikušies kādi divi simti. Cienījams skaits. Protams, no sportiskās Somijas būšot reižu trīs vairāk peldētāju. Tur esot tradīcijas.
Bet Somijā jau arī iedzīvotāju ir trīsreiz vairāk. Un tas jau nozīmē, ka mēs še, Latvijā, esam tikpat dulli kā somi, ja pat vēl ne dullāki.
Lai neieslīgtu sacensību programmas pārstāstā, tikai nedaudz par to, kas tajā atrodams. Pirmais, ko ievēroju - lielajai dalībnieku ballei ir tikai 1100 biļešu, ar uzsvaru TIKAI. Tas nozīmē - uzreiz pēc pieteikšanās sacensībām jāpērk biļete. Visiem var nepietikt. Populārākā distance sacensībās - 25 metri. Stili - brass, krauls, brīvais stils. Interesantākais, protams, izturības peldējums - 450 metru (ceturtdaļjūdze). Tas jau ir nopietni. To acīmredzot peld «roņuroņi». Šo distanci caurmērā peldot 10-15 minūtes. Ir, protams, jauni spēcīgi peldētāji, kuri distanci veic 6-7 minūtēs (vai nu ļoti grib medaļu, vai grib ātrāk tikt laukā no ūdens, ej nu sazini, kas kuram aiz ādas), un, tāpat kā skrienot maratonu, šo distanci peld arī tie, kuri vienkārši grib to izdarīt. Tad peldējums var ieilgt arī pusstundu, un tad nu gan katram pašam jānovērtē savs rūdījums un, protams, jāsaskaņo iespējamais peldējuma ilgums ar ūdens temperatūru. Drošības dēļ, kā to paredz noteikumi, katram izturības peldējuma dalībniekam būšot piestiprināts košs sarkanoranžs pludiņš. Un nejautājiet, kāpēc. Par to labāk vispār nedomāt.
Ciemojoties pie ziemas peldētājiem dažādos klubos, vērojot, parunājoties, protams, interesanti bija uzzināt, kā ir peldēt 0 grādos, kad ūdens temperatūra arī ir 0 grādu. Peldēt 0 grādu aukstā ūdenī un kāpt laukā no ūdens, kad gaisa temperatūra ir mīnus 30, kā tas bija iepriekšējās sacensībās Somijas ziemeļos. Kāpt ārā no ūdens, kad gaisa temperatūra ir +30, vēl varu iedomāties, bet -30 pat mēģināt negribas. Vieni peldētāji jūt atšķirību, kad ūdens ir 0 grādu un kad tas ir +4. Citiem vienalga. Peld tikai. Un tad es jutu, ka šie jautājumi, atbildes uz tiem peldētājiem nav būtiskas. Un patiesībā arī pats peldēšanas process ne. Tā peldēšana ir kā rozīnīte, kuru lielajam kārumam uzliek kā vainagojumu, kā punktu. Runa jau nav tikai par peldēšanu. Lielākoties tā ir nedēļas nogale labā kompānijā, bumbas spēle, trenažieri, skriešana, arī tā pati jau pieminētā pirts un zāļu tējas dzeršana.
Šie cilvēki «roņi» ir atraduši savu veidu, kā justies labi.
