Skopjē, kas tolaik bija Osmaņu impērijas pārvaldīta pilsēta, dzimusī Anjeze Gondža Bojadžiu (tāds ir Mātes Terēzes īstais vārds) dzīvi Indijā, kas kļuva par viņas otro dzimteni, sāka 1929. gada 6. janvārī, kad ieradās Kalkutā ar kuģi no Īrijas. Viņa bija tikai nepilnus 19 gadus veca Loreto Svētās Dievmātes māsu ordeņa novice, kuras mērķis bija kļūt par mūķeni un veltīt savu dzīvi kalpošanai Dievam.
Pēc vairākiem gadu desmitiem Māte Terēze ar paša Romas pāvesta Pija XII atļauju aizgāja no Loreto Svētās Dievmātes māsu ordeņa, dibinot savu katolisko misiju, kuras mērķis bija sniegt atbalstu Kalkutas grūtdieņiem. Pamazām šī misija izvērsa darbību arī citur pasaulē. 1979. gadā Mātei Terēzei par ieguldījumu cīņā pret nabadzību tika piešķirta Nobela Miera prēmija, bet pēc viņas nāves 1997. gadā toreizējais Romas pāvests Jānis Pāvils II parūpējās par paātrinātu procedūru, lai viņu sākotnēji beatificētu (ieceltu svētlaimīgo kārtā), bet pēc tam kanonizētu (pasludinot par svēto).
AGRĪNA APŅEMŠANĀS
Lēmumu kļūt par mūķeni topošā Māte Terēze pieņēmusi jau 12 gadu vecumā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 5.-11. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!