Vienam pārim raksturīga ļoti izteikta pieķeršanās un spēcīgas romantiskas jūtas, kamēr kādam citam tās ir ievērojami remdenākas. Kādēļ tā? Iespējams, pie vainas ir "bioloģisks paraksts", kas liek mums alkt pēc dažiem cilvēkiem vairāk nekā pēc citiem.
Jauns pētījums atklājis interesantu faktu. Proti, ikvienam cilvēkam piemīt spēja atstāt citu indivīdu smadzenēs unikālu ķīmisku nospiedumu. Tas nav konstants, turklāt laika un dažādu citu faktoru ietekmē mainās. Tieši šī "bioloģiskā paraksta" dēļ mēdzam piedzīvot spēcīgas iemīlēšanās sajūtu vai neizskaidrojamas ilgas pēc kāda cilvēka. Ja tā noticis, tad konkrētā persona pagaidām īsti neskaidru procesu rezultātā iedarbojusies uz mūsu smadzenēm spēcīgāk nekā citi cilvēki.
Šis pats "bioloģiskais paraksts" lielā mērā nosaka, cik spēcīga ir saikne starp diviem cilvēkiem, un tas arī noteic, kad attiecības izbeigsies. Tas mēdz notikt, vājinoties saiknei starp diviem cilvēkiem.
DOPAMĪNA SPĒKS
Lai arī viss process vēl nav līdz galam atklāts, pētnieki sliecas domāt, ka tajā nozīmīgu lomu spēlē dopamīns.
"Mēs būtībā esam atklājuši bioloģisku nospiedumu, kas palīdz mums izskaidrot, kāpēc ar dažiem cilvēkiem vēlamies būt kopā vairāk nekā ar citiem," portālam Dailymail.com skaidro darba autore Kolorādo Bolderas Universitātes asociētā profesore Zoja Donaldsone, "visu mūsu sociālo pasauli pamatā nosaka dažādu pakāpju selektīva vēlme mijiedarboties ar dažādiem cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, vai tas ir romantisks partneris vai tuvs draugs."
Amerikāņu speciālistu komanda pie šī atklājuma nonāca pēc eksperimenta ar prēriju pelēm. Viņi ar neiroloģiskas attēlveidošanas tehnoloģiju palīdzību pētīja, kas notiek grauzēju smadzenēs, kamēr tie centās tikt pie saviem dzīvesbiedriem. Tuklie zvēriņi ir interesants pētījumu objekts, jo tie ir starp 3–5% zīdītāju, kas uztur monogāmas pāru attiecības.
Eksperimenta gaitā tika izspēlēti dažādi scenāriji, kuros pelēm bija jāmēģina tikt pie atsevišķā telpā ieslodzīta partnera. Ikreiz, kad grauzējiem tas izdevās, pētnieki novēroja pamatīgu dopamīna strūklu smadzenēs, kas izpaudās arī prieka pilnā uzvedībā. Dzīvnieki glaudās viens gar otru un priecīgi apostīja partneri.
Savukārt gadījumos, kad slēgtajā telpā bija ieslodzīta kāda cita pele, satikšanās prieks netika novērots.
GLĀBJ NO SALAUZTAS SIRDS
Pētījumi ar prēriju pelēm arī devuši cerību visiem, kuri piedzīvojuši neveiksmīgas attiecības. Pat ja sirds bijusi salauzta un saiknes smadzenēs nopostītas, ar laiku tās atkal sāk veidoties un kāds cits cilvēks spēj atstāt šķietami neizdzēšamu bioloģisko nospiedumu. Dzīvnieku pasaulē tas notika pat ļoti ātri. Pēc četrām šķirti pavadītām nedēļām prēriju peļu saikne bija faktiski izzudusi. Proti, satiekoties ne tēviņa, ne mātītes smadzenēs nenotika pastiprināta dopamīna ražošana. Tas nozīmē, ka pēc šī perioda dzīvnieki ir gatavi jaunām attiecībām.
"Mēs uz to raugāmies kā uz sava veida atiestatīšanu smadzenēs, kas ļauj dzīvniekam izveidot jaunu saikni. Tas liecina, ka smadzenēs ir mehānisms, kas aizsargā mūs no nebeidzamas nelaimīgas mīlestības," pieļauj Donaldsone.